Lasīšanas laiks: 4 min
Intervijas iesākumā būtu pilnīgi loģiski pastāstīt par to, kas ir Krista Jūlija Kreišmane un ar ko viņa nodarbojas. Protams, iepriekš jau esmu nedaudz izpētījusi mākslinieces Kristas biogrāfiju un ķeros “nopratināšanai” klāt…
Pastāsti “Valmieras Ziņu” lasītājiem ar ko Tu nodarbojies!
“Vispār es esmu grafiķis pēc izglītības. Absolvēju Valmieras Mākslas vidusskolu, tagad arī strādāju tur. Pēc tam aizgāju studēt uz Latvijas Mākslas akadēmiju, vēlāk studēju maģistrantūru Glāzgovas Mākslas skolā.
Un tad kaut kā spontāni sanāca nonākt Valmieras Mākslas vidusskolā, kur pasniedzu lietišķo grafiku un datorgrafiku.”
Varbūt Tu vari izstāstīt, ko grafiķis dara un kas ir tavi pienākumi?
“Grafika vispār ir tēlotājmākslas forma, kas saistās ar zīmējumu un iespiedu darbiem. Tā ir nozare, kas mani interesē un ar ko es saistu savu dzīvi. Bet pasniedzēja darbs ir nedaudz kaut kas cits – tā ir vairāk ievirze mūsdienu grafikas dizainā, piemēram, attēlu apstrādes programmas, maketu veidošana.”
Tu esi mācījusies ārzemēs. Nenoliedzami, ka daudzi, kas aizbrauc, atpakaļ neatbrauc. Kas ir tas, kas Tevi pamudināja atgriezties atpakaļ Latvijā?
Atbilde uz šo uzdoto jautājumu nebija ilgi jāgaida, tā nāca pārliecinoši. Krista atklāj, ka ir aizbraukusi ar domu, ka arī pēc tam brauks tālāk kaut kur darboties, bet jo vairāk mēneši tika pavadīti studijās, jo vairāk viņa apzinājās, ka pietrūkst mājas, jo pavisam vienkārši – ir grūti nebūt Latvijā un laukos.
Turpinot sarunu, mēs nedaudz “pacilājām” tematu par mākslas baudīšanu. Tas ir interesanti, jo Krista ir cilvēks, kas mākslu rada, bet jautājums ir – vai tādi cilvēki prot baudīt arī citu mākslu? Varbūt skaties kritiskāk un nevari vairs baudīt?
“Man liekas, ka jebkuram nozares speciālistam piemīt profesionālais kretīnisms. Reizēm man liekas, ka mākslinieki par daudz tajā savā “suliņā” vārās un viens uz otru vairāk fokusējas, nekā uz skatītāju.”
Tā kā Krista teica, ka bez mākslas nevar dzīvot, un mākslu ļoti daudz patērē tieši paši mākslinieki, es vaicāju – Ko Tu patērē?
“Diezgan vienkāršas cilvēciskas lietas. Man ļoti patīk baudīt dabu, kultūru…Kultūra dabā – vēl labāk! Patīk pašizglītoties.”
Jau intervijas sākumā, man bija aizdomas, ka nonāksim līdz šim jautājumam, kas vienmēr visus interesē, – par to, kā cilvēks atrod savu nodarbošanos – un tā arī notika. Viņa raksturo to kā diezgan klasisku stāstu – jau no bērnības ir bijusi apsēsta ar taisīšanu, zīmēšanu un radīšanu. “Tas bija diezgan likumsakarīgi.” Savukārt to, kā nonāca pie savas pašreizējās darba vietas…”Tas bija diezgan smieklīgi. Es 12.septembrī pirms 2 gadiem atlidoju mājās no Glāzgovas, 13.septembrī man zvanīja skola, ka viņiem steidzami ir vajadzīgs kāds, kas aizvietos vienu pozīciju.” Tā bija sagadīšanās, kas noteikti bija jāpieņem.
Skola saistās ar izlaidumiem – tagad ir tas laiks! Ko Tu ieteiktu jauniešiem, ko darīt tālāk?
“Neizlaisties, turpināt iespringt uz saviem mērķiem. Nevajag uzreiz mesties iekšā augstākajā izglītībā. Man liekas, ka ir superīgi, ka var paņemt gadu brīvu, aptvert, kas Tev sanāk un kas ir tas, ko Tu gribi. Taustīties!” Turpinot sarunu par izglītību, Krista dalās ar savu uzskatu par to, ka izglītībā vērtīgākais ir tas, ka var iemācies novest lietas līdz galam un komunicēt.
“Man ir ļoti daudz cilvēku apkārt, ieskaitot mammu, kuri tikai pēc 35 gadiem aptvēra, ko viņi tiešām grib darīt. Sabiedrības spiediens ir mazliet jāignorē!”
Nesen aizvadījām vasaras saulgriežus. Kā Līgo svētkos ieviest mākslu? Kā Tu svini?
“Vērot saulrietu ir superīgi, un vēl pļavā iekurt ugunskuru…Mēs netaisām nekādu “Pinterest” stūrīti – tāpat jau zied visa pļava! Vajag maksimāli vienkāršāk un ļauties dabas burvībai.” Kristas uzskata, ka tradīcijas ir vērtība, un šie svētki pat netiek apšaubīti. Kad ir īstie saulgrieži, viņa braucot uz Zilokalnu.
Un vēl, sarunas nobeigumā, ko noteikti nevajadzētu noklusēt un palaist garām…Man teica, ka Tev būs izstāde. Pastāsti! Krista kopā ar mākslinieci Kristīni Zemļicku Brālēnu (apglezno porcelānu) taisa izstādi “Vērtības” Valmieras ūdenstornī no 24. jūlija līdz 5. augustam. “Pēc mūsu sadarbības Mākslas vidusskolā, mēs nonācām pie atziņas par to, cik dažādas cilvēkiem ir vērtības. Par vērtību sadursmi, par to cik tās ir būtiskas, lai ietu uz mērķi”. Pie viena māksliniece dalās ar savām domām par izstādes vietu un ir pateicīga Valmieras domei par atsaucību. “Valmieras ūdenstornis ir superīga vērtība Valmierai, kas netiek gana apdzīvota….Tam tornim ir harizma.”
