Lasīšanas laiks: 4 min
Valmierā ir kāda īpaša iela – Bruņinieku iela, kas ieved pilsētas senākajā daļā. Divi šīs ielas kaimiņi – pavāre un vēsturnieks – satikās, lai uzzinātu, vai abās profesijās ir atrodamas līdzības, vai teicienā par iemīlējušos pavāru un sāls daudzumu ir patiesība un kāds bija katra profesijas izvēles ceļš.
“Pils ķēķis” pavāre, viesmīle un dažādu projektu vadītāja Inita Korne un Valmieras muzeja vēsturnieks Alberts Rokpelnis turpina kādu īpašu stāstu. Tajā, sagaidot Latvijas simtgadi, norisinās 12 neparastas sadarbības, tiekoties dažādu jomu pārstāvošiem valmieriešiem, kuri citkārt šādā sarunā, iespējams, netiktos.
“Ja runājam par ēdienu un vēsturi, prātā nāk Valmieras salāti. Interesanti, ka bieži par tādām visiem zināmām lietām neviens nezina, kā tie radušies. Protams, ir nostāsti un leģendas, iespējams, tie pirmoreiz pasniegti padomju laikā kafejnīcā “Gauja” jeb tā sauktajā Sīmanītī (tagadējā Valmieras pilsētas pašvaldības ēkā),” stāsta Alberts. Skatoties senākā pagātnē, pils teritorijā arheoloģiskajos izrakumos ir konstatētas ēdiena atliekas, atrasti graudi, zivis. Pils iemītnieki uzturā lietojuši gan liellopu gaļu, gan sīklopus. Pētot Hanzas vēsturi, iespējams uzzināt par ēšanas paradumiem Livonijā, kuras sastāvā bija arī Valmiera, tomēr daudz pārliecinošu ziņu par vietējo ēdienkarti nav. Pārceļoties tuvāk mūsdienām, var uzzināt, ka ar ēst gatavošanu saistīta uzņēmējdarbība pils teritorijā bijusi arī agrāk. 20.gadsimta pirmajā pusē tur, akmens namiņā, bija maizes ceptuve, kuru, līdzīgi kā mūsdienās “Pils ķēķa” saimnieki, maiznieks Mārcis Bērziņš starpkaru posmā nomājis no pilsētas valdes. Pēc Otrā pasaules kara kā ceptuve te darbu turpināja Valmieras patērētāju biedrības cehs. 1970.gadu sākumā ēka pārgāja Valmieras (tolaik – novadpētniecības) muzeja pārziņā. Kopš 2012. gada ēkā atkal tiek nodrošināti ēdināšanas pakalpojumi.
“Darbojoties šādā īpašā vietā, no mums, protams, sagaida ko interesantu. Ikdienā piedāvājam mūsdienīgu ēdienkarti, bet mums patīk arī iesaistīties dažādos pasākumos, kas notiek pils teritorijā, Piemēram, Simjūda tirgus laikā ejam zupu vārīt ārā, esam tērpos, lai radītu noskaņu. Un tad katlā lopiņa kāja ir ar visu kaulu, cilvēki fotografē un pēta, kā gatavojam,” stāsta Inita. Alberts norāda, ka “šova radīšana” ir viena no abu profesiju līdzībām: “Ir jāspēj piesaistīt cilvēku uzmanību, tad viņš atnāk, ierauga, pagaršo. Muzejam ir līdzīgi – cilvēks ierodas, skatās, sāk domāt, sajust to īpašu gaisotni, par ko vēlamies viņam pastāstīt.”
Alberta pienākumos ietilpst arī iejušanās tēlos, viens no tiem ir bruņinieks. “Vizuāla izpausme ir patīkama darbošanās gan pedagoģiski, gan izklaides vajadzībām,” uzskata Alberts. Inita piekrīt, ka tas ir svarīgi arī, gatavojot maltīti. “Cilvēks vispirms ēd ar acīm. Bet ļoti svarīgi, ka tas ir komandas darbs. Ja patiks tas, ko dari, garšos tas, ko pagatavo, arī klienti būs apmierināti.” “Domāju, ka cilvēki nereti uzskata, ka ir tādas profesijas, kur zināšanas ir pašsaprotamas, piemēram, pavārs – visi taču mākam ko pagatavot, šoferis – daudziem ir autovadītāja apliecība. Tomēr tā nav, katrā profesijā, ko apgūsti, ir savas tehnikas un prasmes. Par to, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, esmu pārliecinājies,” uzskata Alberts.
Inita stāsta, ka bērnībā gribējusi kļūt par frizieri, bet pēc 9.klases absolvēšanas devusies draudzenei līdzi uz Smiltenes tehnikumu. Jau pēc pirmajām ēst gatavošanas nodarbībām Inita sapratusi, ka atradusi savu profesiju. “Domāju, ka tas būs smagi, nezināju, vai padosies, bet tā nenotika, gatavošana saistīja arvien vairāk, iepatikās tas, ko daru.” Savukārt Alberts savu “nišu” atradis pamazām: “Interese radās jau bērnībā, spēlējoties indiāņos, vikingos un bruņiniekos, lasot grāmatas, arī skatoties “National Geographic” raidījumus. Domājot par studijām, apsvēru baltu filoloģiju, paleontoloģiju, ģeoloģiju. Tomēr nokļuvu vēstures fakultātē. Es strādāju ar dažādiem dokumentiem un esmu “nostabilizējies” 20. gadsimtā. 20.gadsimta starpkaru periods mani saista visvairāk.”
“Man šķiet, ka katrā profesijā ir kaut kas aizraujošs, ja tu to spēj ieraudzīt, tad tā būs tavējā, jo ļoti svarīgi ir, kā jūties, darot savu darbu,” uzskata Inita. “Līdzības varam atrast. Vēsturnieks, lai izpētītu tēmu, meklē dažādus avotus un faktus, kopsakarību. Arī pavārs meklē dažādas garšvielas, metodes, lai nonāktu pie galarezultāta.” Alberts gan atzīst, ka gatavojot nekad neizmanto receptes, tomēr maltīte tāpat izdodoties ļoti garda. Tāpēc, lai nesanāktu pārēsties, viņš gatavojot reti. Savukārt, runājot par garšvielām, Inita apstiprina, ka teiciens, ka iemīlējies pavārs mēdz ēdienu pārsālīt, patiešām ir patiess. “Ne vienu reizi vien tas ir novērots. Cilvēks ir laimīgs, viņam šķiet, ka vajag piebērt vēl un vēl, pat nejūt, ka kaut kas nav kārtībā, to visu pagaršojot.”
Dažādās jomās strādājošu valmieriešu satikšanās, sagaidot Latvijas simtgadi, ir Valmieras pilsētas pašvaldības aicinājums paskatīties, cik atšķirīgi esam, vienlaikus ieraugot līdzības. Stāsta varoņi akcijā iesaistās brīvprātīgi un iepazīst cits cita ikdienu. Viņi ne tikai “apmainās” stāstiem, bet arī uzzina, kādu papildinājumu viņa stāstam “rakstītu” otrs varonis. “Rakstnieka” lomā jau iejutušies aktrise Ruta Birgere un māksliniece Malvīne Mennika, bibliotekāre Anita Apine un spēkavīrs Mārtiņš Krūze, daiļslidotāja Lueta Siliņa un koklētāja Dace Cerbule, pirmsskolas izglītības skolotāja Inita Miglava un karavīrs Vilnis Pavlovičs, SIA “VTU Valmiera” autobusa vadītājs Edgars Zaķis un Valmieras Drāmas teātra dekoratore un pilsētas svētku noformējuma autore Inta Skrastiņa, kā arī vecmāte Antra Kupriša un fotogrāfs Raivo Sarelainens.
