Lasīšanas laiks: 3 min
Pērnā gada novembrī apbalvojumu “Goda valmierietis 2017” saņēma Valmieras invalīdu biedrības “Atspēriens” valdes priekšsēdētāja Ilga Mauriņa par aktīvu un panākumiem bagātu darbu, iedrošinājumu līdzdarboties, cilvēku piesaisti un dažādu norišu īstenošanu cilvēku ar invaliditāti atbalstam. I.Mauriņa jau astoto gadu brīvprātīgi vada biedrību “Atspēriens”, rosina piedalīties sporta spēlēs, ar savu piemēru iedrošina cilvēkus ar invaliditāti doties sabiedrībā un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras pilsētas pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Zane Bulmeistare.
I.Mauriņa biedrībā ir kopš tās pirmsākumiem, bet aktīvāk iesaistījusies kopš 2005.gada. Sākotnēji vairāk iznācis rosīties kultūras jomā, bet pašlaik darbošanās spektrs ir ļoti plašs – projektu rakstīšana, atrodot iespējas īstenot dažādas idejas, sporta nodarbību organizēšana, rokdarbi, pasākumu īstenošana no tērpu sagatavošanas līdz scenārija rakstīšanai un vadīšanai. “Viesmāksliniekus mēs vairs neaicinām. Vienmēr saku, ka paši varam vislabāk un skaistāk. Tam ir jānotic, lai vairāk gribētu darboties un būt kopā,” saka I.Mauriņa.
Invalīdu biedrības vadītāja stāsta, ka veselības dēļ ir bijis grūts posms dzīvē. “Ārsti pat pateica, ka nekad nestaigāšu. Spēju cilvēkiem palīdzēt ar savu piemēru, jo viņi zina, kā bija, un redz, kā ir tagad. Uzrunājošākais ir tas, ka cilvēki notic. Ir jādara tāpēc, ka tu to dari, nevis gaidot pateicību. Biedrībā tu vari redzēt prieku un sajūsmu cilvēku acīs. Mans lielais pluss ir mana spītība – ja ko iedomājos, to arī izdaru. Otrs, cilvēkus nekad nešķiroju, ja palīdzība nepieciešama, to šeit var iegūt, neviens šeit nejūtas lieks.” 12 bērnu ģimenē esot jaunākajai atvasei, Mauriņas kundzei jau bērnībā mācīts, ka viss ir iespējams, tikai jādara. “Vienmēr esmu teikusi, ka invalīdu biedrības valdes priekšsēdētājam jābūt invalīdam. Vesels cilvēks var iedomāties, bet viņš nekad to nesapratīs, jo ir apstākļi, kas viņam netraucē un par kuriem viņš pat nedomā. Tas ir pilnīgi normāli. Cilvēki šeit nekad netiek atraidīti. Ja pati ko nezinu, meklēju atbildes citur. Ir svarīgi tikties, aprunāties, būt kopā, lai ir vieta, kur atnākt, pasmieties, paraudāt, ja vajag, darboties un nepalikt vienam.”
I.Mauriņa stāsta, ka spēku dod tuvinieki, liels atbalsts ir abas meitas ar ģimenēm. Stimuls darboties ir biedrības biedru prieks. “Viena daļa ir jāpierunā, bet, kad cilvēks ir atnācis, viņam pie mums tā iepatīkas, ka turpina nākt un līdzdarboties. Tas arī man dod lielu spēku.” Atpūsties un “atjaunot” enerģiju palīdz rožu audzēšana un dziedāšana, kas pavada visu mūžu. “Lielu paldies saku par mūsu māju. Te esam kā viena ģimene. Kopā darbojamies, pavadām nodarbības, labiekārtojam savu pagalmu, esam pat ierīkojuši baskāju taku. Paši visu pošam un rūpējamies, lai būtu patīkami gan mums, gan apkārtējiem iedzīvotājiem.”
Mauriņas kundze uzsver, ka ir jāpriecājas par to, kas ir dots, un nedrīkst “nolaist rokas”. “Bijām paredzēti izsūtīšanai, bet divas mājas pirms mums viņiem salūza mašīna. Kad tēvu ielika cietumā, jo viņš palīdzēja cilvēkiem slēpties un izbēgt no izsūtīšanas, tur bija apsargs vācietis. Viņš bija ļoti labvēlīgs, iespējams, mūsu kuplās ģimenes dēļ. Kad visi tika vesti uz nošaušanu, viņš teica, lai bēgot.”
Valmierā I.Mauriņa ir kopš 1976.gada. No Kurzemes uz Vidzemi pārcēlusies mācību dēļ. Naukšēnos apgūta šuvējas profesija. Labo sekmju dēļ skolā piedāvāts pedagoga darbs, paralēli studijas, tad ceļš atvedis uz Valmieru. “Bet kurzemnieku spīts manī ir bijis vienmēr, un tas ļoti palīdzējis,” piebilst I.Mauriņa.
“Mūsu vadītāja ir burvīga, vislabākā. Pati mācās, mūs māca. Vienmēr laipni sagaida un pavada, it kā viņai nekādas dzīves raizes nebūtu. Organizē pasākumus, māca mums dejot, scenārijus izdomā, mūziku piemeklē un tērpus šuj, projektus raksta. Viņa dāsni veic šo mīlestības darbu. Šeit mēs vienmēr jūtamies gaidīti,” stāsta invalīdu biedrības “Atspēriens” pārstāve Antra.
Valmieras pilsētas pašvaldības apbalvojumi “Goda valmierietis” un “Gada valmierietis” pasniegti kopš 1999.gada.
