Lasīšanas laiks: 4 min
Mēs dzīvojam vienā no “zaļākajām” valstīm pasaulē. Protams, vārdu “zaļākā” varētu arī nelikt pēdiņās, jo uz kopējā zemeslodes fona tiešām esam ekoloģiski tīra, sakopta un mežiem bagāta valsts. 2012.gadā Latvija Jēlas un Kolumbijas universitāšu “Environmental Peformance Index” (EPI) pētījumā Latvija ir kronēta kā otra zaļākā valsts pasaulē, atpaliekot tikai no Šveices. Savukārt, šo pašu universitāšu papildus indeksa “Pilot Trend Environmental Peformance Index” (Trend EPI) nominācijā esam globālie čempioni. Proti – mūsu ekoloģiskie sasniegumi laikā no 2000. līdz 2010.gadam ir novērtēti ar zemeslodes līderu lauriem. Tātad, viss kārtībā. Latvijā varam dzīvot “zaļi” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē! Vai tad?
Skaudrā patiesība ir nepielūdzama. Izrādās, ka 2016.gada analogā pētījumā Latvija ir noslīdējusi uz 22.vietu. Iespējams, uzvarētāju tituls 2012.gadā ir piešķirts kļūdaini.
Zelta medaļa kaut kur pazudusi sadzīves atkritumu kaudzēs, veco riepu kalnos vai būvgružu čupā kāda meža iebraucamajā ceļā. Ja ieviestu piesārņojuma rādītāju “izmestās drazas uz 1 lauku ceļa kilometru”, tad izgaismotos būtiska problēma – iedzīvotāju attieksme pret apkārtējo vidi. Protams, lokālpatriots nekad neizmetīs pudeli pa logu savā zemē un darīs to tikai tad, kad aiz muguras būs dzimtā novada ģerbonis.
Esam sūdos līdz ausīm. Katru gadu Latvijā “saražo” ap diviem miljonus tonnu sadzīves atkritumu. Katrs Latvijas iedzīvotājs kopējā piesārņojumā ņem dalību ar 300 kilogramiem drazu.
Protams, tā ir tikai statistika. Nav zināms, kur un kā tiek uzskaitītas sadedzinātās riepas, apraktās pudeles vai sētmalē balojošās konservu kārbas. Joprojām spējam pārstrādāt nedaudz vairāk par 10% sadzīves atkritumu. Pārējo mēslu lavīnu uzņem Zemes māte speciāli veidotos atkritumu poligonos. Statistiskie rādītāji ir vājš mierinājums, ja runa ir par mūsu zemi. Kopšanas talkās pavasarī varētu kokus stādīt, nevis nevīžīgo tautiešu izmestos mēslus pa ceļa grāvmalām lasīt. Joprojām atpūtas vietas pie ezeriem un upēm glabā tādu atpūtnieku atstāto “kultūras slāni”, ka nelabi metas. Joprojām mežs ir “ideāla” vieta uzkrāto mēslu ekspozīciju rīkošanai. Joprojām teritorija ap autoservisu atgādina ainas no filmām par apokalipsi. Riebīgi izskatās un smird.
Teorētiski ar atkritumu šķirošanu savākšanu un pārstrādi viss ir vairāk vai mazāk kārtībā. Katrs Latvijas iedzīvotājs atkritumu savākšanas punktos bez maksas var nodot četras riepas gadā. Bet kā tas notiek praktiski?
Latvija lepni var atļauties importēt vecās riepas no Eiropas, lai gan to pārstrādē darbojas tikai viena rūpnīca Baltijas valstīs ar 8 tonnu pārstrādes jaudu dienā. Katru gadu Latvija importē 140 000 jaunu riepu, kuras ar laiku nonāk ceļmalās, ugunskuros vai uzkrājas garāžu plauktos.
Katru gadu no Rīgas mežiem vien tiek savāktas 40 tonnas riepu. Par riepu dedzināšanu fiziskām personām būtu jāmaksā sods līdz 1000 eiro, bet kaut kā nav dzirdēts par soda piemērošanu vai vismaz brīdinājumu dabas piesārņotājiem.
Latvijai ir nozīmīgs progress PET pudeļu savākšanā un pārstrādē, ko nevar teikt par stikla taru un skārdenēm. “Nevērtīgā” pudele bieži vien atrod sev vietu krūmos, grāvjos vai meža sūnās. Igaunijai un Lietuvai ir pieticis politiskas un saimnieciskas gribas sakārtot pudeļu depozīta sistēmu. Lietuvas patērētājs pudeli var nodot automātā, atpakaļ saņemot 10 centus. Tādā veidā lietuvieši plāno savākt 90% no izlietotās taras. Mums ērtāk ir izmest miskastē vai izlidināt pa mašīnas logu. Protams, ir dalīto konteineru sistēma, kura palīdz šķirot atkritumus, bet mietpilsonim jau nekas netraucē kartonam vai PET pudelēm pievienot vecas žalūzijas, kartupeļu mizas vai caurus gumijas zābakus.
Visbeidzot, sašķiroto un savākto stiklu mēs lepni pārstrādājam smiltīs, nevis nosūtām jaunu stikla izstrādājumu ražošanai. Tā vieglāk.
Dažiem atkritumu apsaimniekotājiem galvenais ir saņemt dabas resursu nodokļa atlaide, bet pēc tam kaut grēku plūdi. Ir taču tik izdevīgi papīros uzrādīt pārstrādāto atkritumu tonnas, bet faktiski nedarīt neko. Miljonu lielie naudas sodi tiem kā pīlei ūdens, veikli ieslīdēs maksātnespējas procesā un beigta balle!
Līdz 2020.gadam Eiropas Savienībā būs jāšķiro 50% atkritumu. Mēs pagaidām varam “lepoties” ar 20% rādītāju.
Esam sūdos līdz ausīm, bet čiepstam: “Latvija zaļākā valsts pasaulē”!
