Lasīšanas laiks: 4 min
Šogad futbola klubs “METTA/Latvijas Universitāte” svin 10 gadu jubileju. Kopš 2012.gada komandā spēlē valmierietis Gatis Kalniņš, kurš ir viens no komandas līderiem un rezultatīvākajiem spēlētājiem.
Gatis Kalniņš futbolam pievērsās deviņu gadu vecumā, brālēna pamudināts. Spēlētāja karjeru viņš uzsācis dzimtajā pilsētā Valmierā, spēlējis Latvijas izlasē un otrās līgas komandā Kiprā. Jau vairāk nekā piecus gadus Gatis savas gadu gaitā uzkrātās zināšanas nodod jaunajai futbola paaudzei – 12 un 13 gadus veciem puišiem.
Bērnībā Gatis kopā ar citiem puišiem, tostarp arī savu brālēnu, pagalmā spēlējuši bumbu. Tāpat vien, aiz gara laika. Tolaik futbola treniņus apmeklēja Gata brālēns, kurš arī pamudināja viņu doties viņam līdzi uz treniņu. “Aizgāju līdzi uz vienu treniņu. Tur arī paliku, un tā sākās manas futbola gaitas.
Līdz šim brīdim nevienu reizi neesmu nožēlojis, ka esmu tieši futbolā, nevis kādā citā sporta veidā,”
atzīst futbolists Gatis Kalniņš. Tolaik viņš mācījās Valmieras 2. vidusskolā.
“Kopumā esmu spēlējis septiņās komandās – FK Valmiera, Skonto FC, FK Auda, Jūrmala – VV, Kipras otrās līgas klubā “Othellos Athienou”, pēc tam atgriezos Jūrmala – VV sastāvā, pēc laika sāku spēlēt FK Jelgava, un šobrīd spēlēju Metta/LU sastāvā,” uzskaita Gatis.
2004. gadā futbolists debitēja Latvijas izlasē, pārbaudes spēlē pret Omānas izlasi.
“Nokļūšana Latvijas izlasē man bija liels pārsteigums, jo Latvijā tas ir pats augstākā virsotne, kas futbolā var būt,”
uzsver Gatis. Sportists no Valmieras pārcēlās uz čempionvienību Skonto, un spēlēt nācies regulārāk. Pēc tam, kad Skonto FC sastāvā tika aizvadītas pāris veiksmīgas sezonas, viņu uzaicināja spēlēt Latvijas izlasē.
Savukārt, līdz Kiprai futbolistu aizveda jauna kluba meklējumi. “Biju uz vairākām pārbaudēm, bet nekur neizdevās aizķerties. Kandidātos biju Anglijā, Zviedrijā, tomēr kaut kas allaž bija pietrūcis.” Gatis saņēma telefona zvanu no sava aģenta, kurš teica, ka ir iespēja spēlēt Kiprā, ko uzreiz pieņēma.
“Tobrīd šeit Latvijā bija lielas problēmas ar finansēm, tāpēc nolēmu doties uz Kipru. Tā tomēr bija lieliska iespēja iegūt jaunas prasmes un pilnveidot sevi.”
Kipras komandā izdevās noslēgt īstermiņa līgumu uz trim mēnešiem, jo sportists sevi parādīja no labākās puses. “Sākumā viss bija ļoti labi. Aizbraucot uz vietas, bija mazliet citādāk, jo komandai bija labi rezultāti, tāpēc man īsti nebija vietas uz laukuma. Dažas spēles uz vietas aizvadīju šīs komandas sastāvā, taču treneris īsti nevēlējās mainīt komandas sastāvu, tāpēc man nebija iespējas būt uz laukuma,” atminas futbolists Gatis. Pēc mēneša sportists guva traumu, kura bija jāārstē, tāpēc par spēlēšanu uz laiku nācies aizmirst. “Kipras komandā jau biju iedzīvojies, taču sapratu, ka arī trenerim nav intereses mainīt savas pieredzējušās komandas sastāvu, tāpēc nolēmu doties mājās, kur mani gaidīja ģimene.
Būt tik tālu no ģimenes un pilnīgi vienam, bija vissmagākais un visgrūtākais pārbaudījums.”
Par lielāko savas karjeras sasniegumu Gatis uzskata iekļūšanu Latvijas izlasē. “Lai gan sevi tur neesmu īpaši parādījis un arī aizvadīto spēļu skaits nav liels, tomēr esmu tur bijis un par to esmu ļoti priecīgs. Turpat blakus biju arī brīdī, kad izlase gatavojās Eiropas čempionātam,” stāsta futbolists. Sportists ir viens no Latvijas Virslīgas rezultatīvākajiem spēlētājiem un 2013. gadā tika atzīts par kluba Metta/LU labāko futbolistu.
Vairāk nekā piecus gadus Gatis Kalniņš ir futbola treneris 12 – 13 gadus veciem puišiem.
“Pašam drīz futbolista karjera būs jābeidz, būs citas lietas, ko darīt – varēšu turpināt trenēt mazos puišus.”
Apvienot spēlētāja un trenera pienākumus neesot grūti, jo abi klubi, kuros Gatis darbojas, ir atsaucīgi. “Varu pateikties abiem klubiem – gan tam, kurā spēlēju, gan tam, kurā trenēju, jo vienmēr esmu varējis spēles un treniņus pakārtot tā, lai visu paspēju.” Visu dienu futbolists pavada uz laukuma. No rīta trenējas pats, pēcpusdienā trenē bērnus, bet reizēm vakaros pats trenējas otrreiz. Tam visam klāt nāk paša vai bērnu spēles, turnīri un čempionāti. “Maijā man nebija nevienas brīvas sestdienas vai svētdienas,” atceras Gatis.
Futbola nākotne Latvijā iekrāsojama gaišās krāsās, jo bērnu skaits, kas nodarbojas ar futbolu, ir ļoti liels. “Ir izveidojusies masveidība, nodibināti daudzi spēcīgi klubi, kuri savā starpā konkurē. Ir izveidota sistēma, kā bērnus aizvest līdz labam līmenim.” Pašlaik nav pārāk daudz ļoti spēcīgu un labu spēlētāju, bet nākotnē šī aina būs pilnīgi pretēja. “Līmenis gan bērnu, gan jauniešu izlasēs noteikti augs. Nevaru nosaukt konkrētu skaitli, bet pēdējo desmit gadu laikā jauno futbolistu skaits ir krasi audzis, un tas mani ļoti priecē.”
“Futbols ir visa mana dzīve, tā ir mana ikdiena. Es nezinu, ko citu bez futbola es varētu darīt.”
Gatis uzskata, ka futbols ir joma, kurā viņš spēj sniegt vislielāko ieguldījumu, tieši tāpēc nolēmis kļūt par treneri, lai gadu gaitā uzkrātās zināšanas un pieredze netiktu izniekota, bet gan nodota tālāk nākamajām paaudzēm.
