Lasīšanas laiks: 4 min
Demogrāfisko problēmu risināšanai Baltijā ar dzimstības veicināšanu vien nepietiks, intervijā aģentūrai BNS sacīja Lietuvas “Swedbank” galvenais ekonomists Nerijus Mačulis.
“Viens no risinājumiem, protams, ir augstāki dzimstības rādītāji, un tos pamazām var uzlabot. Tomēr arī šajā ziņā vissekmīgākajās Eiropas valstīs dzimstības rādītājs ir 2,2-2,3 bērni uz vienu sievieti. Tas nodrošina sabiedrības saglabāšanos, bet tas neko nedod sabiedrības pieaugumam. Turklāt ir jāpaiet vismaz 20-25 gadiem, kamēr augstāki dzimstības rādītāji transformējas jaunākā un produktīvākā sabiedrībā,” teica Mačulis.
Vienlaikus viņš gan norādīja, ka pie šī jautājuma, bez šaubām, ir jāstrādā un, piemēram, dzimstību var veicināt ar nodokļu atlaidēm ģimenēm, kurās ir vairāki bērni.
“Tāpat ir jāsaprot, ka zemāki dzimstības rādītāji ir tiešas sekas urbanizācijai, un tādēļ ir jādomā par bērniem piemērotu infrastruktūru pilsētās. Tā tas notiek visā pasaulē – cilvēki pārceļas uz pilsētām un triju vai četru bērnu vietā izšķiras tikai par vienu. Ļoti labs piemērs, kā ar pareizu infrastruktūru, nodokļu politiku un atbalstu bērnu audzināšanai var panākt izmaiņas, ir Zviedrija. Tomēr ir jāsaprot, ka Baltijas valstīm, kurās iedzīvotāju skaits ir konsekventi samazinājies pēdējos 25 gadus, ar to vien būs par maz,” pauda Mačulis.
Tāpat viņš pieļāva, ka Baltijā var atgriezties zināms skaits aizbraukušo iedzīvotāju. “Piemēram, Lietuvā nesen tika publiskoti rezultāti pētījumam, kurš liecina, ka aptuveni 40% no ārzemēs dzīvojošajiem lietuviešiem domā par iespēju atgriezties. Tas ir ļoti daudz. Protams, tas, ka viņi par to domā, vēl nebūt nenozīmē, ka viņi atradīs sev pietiekami pievilcīgas iespējas Lietuvā un tiešām atgriezīsies. Tomēr valstij ir jāveido atbilstoša politika un vide, lai tas varētu notikt. Vienlaikus ir jāuzsver – pat ja atgrieztos visi šie 40% no aizbraukušajiem, kuri par to domā, tas vienalga būs par maz, lai novērstu sabiedrības skaita samazināšanos un novecošanu,” teica Lietuvas “Swedbank” galvenais ekonomists.
Mačulis norādīja, ka tādējādi demogrāfisko problēmu risināšanai pēc būtības ir tikai divas iespējas – celt pensionēšanās vecumu vai palielināt imigrāciju.
Tajā pašā laikā viņš piebilda, ka dažās profesijās celt pensionēšanās vecumu ir pilnīgi iespējams un jau patlaban vairākās profesijās cilvēki pilnīgi brīvprātīgi turpina strādāt arī pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas, taču ir profesijas, kurās darbs pēc zināma vecuma sasniegšanas ir ļoti problemātisks, tādēļ to nevarēs attiecināt uz visu darba tirgu.
Tāpat Mačulis atzīmēja, ka Baltijas valstis pašlaik var piesaistīt tikai ļoti nelielu daļu no imigrācijas plūsmas, kas dodas Eiropas virzienā, kā arī visās Baltijas valstīs šī ir ļoti neviennozīmīgi vērtēta iespēja, kura ir apvīta ar dažādiem mītiem par to, ko imigranti šeit varētu darīt.
“Ir bailes, ka imigranti atņems darbu. Ir bažas, ka imigranti šeit ieradīsies nevis strādāt, bet pretendēs uz sociālajiem pabalstiem. Ir bailes par citu kultūru un reliģiskās pārliecības cilvēku integrāciju. Vienlaikus ir jāatceras, ka ar šiem jautājumiem ļoti sekmīgi ir tikušas galā daudzas valstis, un ar tiem sekmīgi var tikt galā arī Baltijā. Robežas nav jāatver visiem. Jūs varat mērķtiecīgi orientēties uz noteiktām valstīm un noteiktu profesiju pārstāvjiem,” teica Mačulis.
Tostarp viņš sacīja, ka Baltijas valstīm ir jāizstrādā imigrācijas stratēģija, atverot robežas noteiktu profesiju pārstāvjiem, kuri grib strādāt, un tā ir jāizskaidro sabiedrībai, lai tā saprastu, ka šie cilvēki dos labumu visai ekonomikai kopumā. “Taču tas ir tikai pirmais solis. Otrais solis jau ir daudz sarežģītāks. Cilvēki ir jāmotivē doties uz Latviju, Lietuvu vai Igauniju. Vai mēs paši sev varam atbildēt, kādēļ lai izglītots ukrainis vai baltkrievs gribētu dzīvot un strādāt šeit, nevis Vācijā vai Lielbritānijā, kuras arī ļoti labprāt piesaista izglītotu darbaspēku? Tādēļ tas nebūt nebūs viegls uzdevums,” atzina Lietuvas “Swedbank” galvenais ekonomists.
Tāpat viņš norādīja, ka Baltijas valstīs ir arī nenodarbināti vai nepietiekami nodarbināti cilvēki, kuru potenciālu var izmantot daudz labāk, kā arī Baltijas valstīs ir finanšu resursi, kurus var izmantot daudz efektīvāk. “Par to liecina kaut vai tas, ka depozītu apmērs pašlaik aug daudz straujāk nekā kredītu apmērs. Tas nozīmē, ka ne mūsu finansiālais, ne fiziskais kapitāls pašlaik netiek izmantots visefektīvākajā veidā, un tādēļ mums ir mazāka izaugsme, nekā būtu iespējama,” pauda Mačulis.
