Viesturskolas patriote – Līvija Kraukle (2)

Lasīšanas laiks: 9 min

Skolas gadi katram cilvēkam ir nozīmīgs dzīves posms. Šeit mēs iegūstam pirmās zināšanas, saskaramies ar grūtībām un izaicinājumiem. Tomēr zināšanu krātuvi nevar papildināt vienkārši sēžot skolas solā. Mentora lomu skolā uzņemas skolotāji. Šoreiz jums būs iespēja iepazīt savas skolas patrioti, Valmieras Viestura vidusskolas svešvalodas skolotāju Līviju Kraukli. Skolotāja, kura gadu gaitā iemantojusi skolēnu cieņu, ir vienmēr smaidīga un dzīvespriecīga. Līvijai ir vairāk nekā 40 gadu pieredze skolotājas darbā. Visu savu pedagoga karjeru viņa pavadījusi vienā skolā – Viesturos. Skolotāja dalījās atmiņās par skolā pavadītajiem gadiem, eksaminācijas procesu no skolēnu puses, brīvības smaržu un ikdienā uzņemto pozitīvisma devu no jauniešiem.

Kā Jūs pašlaik jūtaties pavasarīgi mānīgajā laikā?

Jūtos labāk nekā jebkad agrāk. Iemesls tam varētu būt mana nepilnā darba slodze. Gulēt ejot, varu noskaitīt dienas plānu, kurai klasei, kas būs jādara. Jūtos kā cilvēks, nevis robots. Esmu strādājusi, kad dienā ir no pirmās līdz desmitajai stunda. Tagad strādāju kā Dānijas skolotājs ģimnāzijā. Mans angļu kolēģis tur strādā 16 stundas nedēļā.

Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, Latvijas skolotājiem ir diezgan liela slodze?

Ir pārslodze, bet ir jāstrādā, ja grib maizes kumosu mazliet biezāku, ja grib kādreiz uz teātri aizbraukt, parūpēties par ģimeni. Nevar iztikt ar vienā slodzē nopelnīto naudu.

Kā ir mainījies Jūsu skatījums uz skolēniem kopš pirmo reizi uzrunājāt klasi skolotājas godā?  

Tas bija vairāk nekā pirms 40 gadiem, sāku darbu Viesturos tūlīt pēc universitātes. Visu laiku esmu bijusi nešpetna, tāda pati esmu arī tagad, bet uz skolēniem skatos mazliet citādi. Daudzus gadus strādāju tikai vidusskolas posmā. Tas tomēr ir atšķirīgi no tā, kā ir mācīt skolēnus no pirmās līdz divpadsmitajai klasei. Pieredzes nolūkos esmu strādājusi arī bērnudārzā. Jaunieši tagad vairāk domā par sevi. Laikos, kad braucām uz kolhozu, mēs bijām saliedētāki, sirsnīgāki, izpalīdzējām viens otram. Mēnesis kolhozā bija ļoti skarbi – pa dubļiem kartupeļu laukā, linu tīrumā. Toreiz mēs novērtējām nopelnīto mazo naudiņu, tagad jums par to smiekli nāktu. Nopelnījām tik daudz, ka varējām braukt ekskursijā uz Ļeņingradu, arī Maskavu. Mums pietika ceļam un naktsmītnēm. Darba sūrums bija laba dzīves skola.

Vai varētu teikt, ka mūsdienu jaunatne ir mazliet izlutināta? Viņiem nav bijusi nepieciešamība iet cauri kolhozam un sūrajiem darbiem.

Rudeņos no sava skatu torņa [aut. – skats no klases logiem paveras uz skolas pagalmu] skatos, kā notiek lapu grābšana. Vai mēs protam grābekli rokās noturēt?! Mums ir daudz spēcīgu jauniešu, kas dārzniecei varētu iet palīgā, bet ko saka bērnu tiesību aizsardzība inspektori? Visas zināšanas skolas solā mēs mācāmies, bet vai mēs iemācām dzīves skolu. Visu mēs izdarām jauniešu vietā. Vecāki bērnus atved līdz skolas durvīm, bet patstāvība netiek iemācīta. Domājams, ka teātra klase ir nostādīta citādā pozīcijā, jo pašiem ar daudz ko jātiek galā. Visiem tas noteikti nav viegli, bet tā ir laba dzīves pieredze.

Varbūt vecāki nevēlās, lai viņu bērni iet cauri grūtībām, ko viņi paši ir pieredzējuši savā laikā, tāpēc jauniešiem netiek dota iespēja saskarties ar grūtībām?

Laiki ir mainījušies, toreiz nebija tik daudz mašīnu. Autobusu sistēma arī bija citādāka. Mācīt kaut ko darīt ir ļoti grūti. Piemēram, iemācīt, kā mazgāt traukus. Mammai pašai to ir daudz vieglāk un kvalitatīvāk izdarīt. Mācīšana ir grūts process, steidzoties vecāki daudz izdara bērnu vietā.

Atgriežoties pie Viesturskolas, kāpēc savas skolotājas gaitas izlēmāt sākt tieši šeit?

Pabeidzot universitāti, nevarēja pacelt cepuri un aiziet, kurā virzienā gribas. Pilnībā visiem sadalē bija jāparakstās par vietu, uz kuru dosies. Piedāvāto skolu sadalē izvēles priekšrocības bija sekmju kārtībā, tātad spicākie no sākuma. Izņēmums bija, ja kāds saņēma pieprasījumu no skolas. Mana studiju biedrene jau strādāja Viesturos, viņa sazinājās ar mani un jautāja vai vēlos doties uz Viestura vidusskolu. Tā kā es nāku no Valkas puses, man tas bija izdevīgi, lai varētu biežāk pie vecākiem aizbraukt. Atnākot uz Viesturiem, mana bijusī studiju biedrene bija aizgājusi uz toreizējo Varoņu skolu. Es paliku Viesturos un nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli.

Skolā esat pavadījusi daudz gadus. Atceraties savu pirmo dienu skolā?

Darbs bija jāsāk 1.augustā. Atnākot pie skolas direktores, viņa teica, ka skolā valda klusums un strādāt būs jāsāk ar 15.augustu. Mans pirmais uzdevums bija strādāt ar pagarinātā gada bērniem. Vienmēr ar smaidu atceros, ka pirmais darbs ar pagarinātajā gada skolēniem bija mācīt ģeometriju. Skolā man šis priekšmets padevās un patika. Skolotāju istabā sastapu vīrieti, kas valkāja no avīzes darinātu cepuri. Viņš izskatījās tāds kā strādnieks. Vēlāk izrādījās, ka tas bija Zigurds Ķesteris. Jau no sākta gala viņš rūpējās par skolas noformējumu.

Kāda bija pirmā tikšanās ar skolēniem?

Tajā laikā klases bija nedalītas, jo nebija, kas strādā. Visas vidusskolas klases tika iedalītas man. Pirmā tikšanās ar skolēniem bija eksāmens. Pati pirmā stunda bija pie vislielākajiem. Es runāju tikai angliski gandrīz līdz pats stundas beigām. Bija atlicis nedaudz laika, un es nodomāju, ka arī viņiem jādod vārds, jo cik ilgi var manī klausīties. Protams, tradicionālais jautājums: kā aizvadīta vasara? Viņu vārdus es nezinu, bet esmu iegaumējusi tikai vienu. Tas bija Valdis Ozols, vēlāk kļuva par muzikantu, viens no skolas labākajiem muzikantiem. Lūdzu viņam, lai pastāsta par vasaras piedzīvojumiem. Valdis nebija ar pliku roku ņemams, gausi piecēlās un teica: “Tas nevar jūs interesēt.” Visi uz mani skatījās un gaidīja, kas notiks tālāk. Es lūdzu to pateikt angliski. Viņš atbildēja: “Ar prieku,” bet angliski pateikt to nevarēja. Uz nākamo stundu viņam uzdevu apskatīt divus vienkāršus izteicienus – tas nevar jūs interesēt un ar prieku. Tad atskanēja zvans, kas mani izglāba.

Skolotājas karjerā skolēni bieži Jūs izjokojuši?

Pašā sākumā laikam esmu bijusi skarba, jo skolēni ir baidījušies no manis. Es to uzskatu par respektu, jo pa galvas virsu man nevar staigāt. Šādus jokus es vispār daudz neatceros. Ja mani bērni, kā tas gadījās citam kolēģim, stundas laikā pieceltos un aplaudētu – tas būtu brīnišķīgi. Es būtu laimīga, ja man aplaudētu, viņi vienkārši pārbauda skolotāju pacietību. Man neviens mūžā tā nav aplaudējis. Mana audzināmā klase norunāja, ka stundas laikā nerunās. Brīnišķīgi, neviens nerunā, bet ir jau arī rakstiskie darbi. Joki man patīk.

Šķiet, ka idejas skolēniem toreiz bija radošas. Vai mūsdienās jaunieši ir tik drosmīgi, eksaminējot skolotājus?

Tagad jaunieši varbūt ir neieinteresēti, vairāk ar telefoniem darbojās. Viņi spēlēja jokus, bet tajā pašā laikā varēja būt mīļi un sirsnīgi. Atceros, ka pirmajā gadā mani kādu mēnesi nozīmēja par klases audzinātāju. Vēl tagad atceros viņu sarūpēto konfekšu tūtu un alpu vijolīšu pušķi manā vārda dienā. Nepagāja neviena dzimšanas diena vai vārda diena, kad klase, kuru mācīju, būtu mani aizmirsusi apsveikt. Ļoti bieži tā bija grāmata vai konfekšu kārba. Jaunieši vairāk domāja par citiem, nevis sevi. Esmu ļoti daudz baudījusi skolēnu un viņu vecāku mīlestību.

Patīkami brīži ir bijuši daudz, bet Jūsu pamatdarbs tomēr ir mācīt jauniešus. Vai angļu valoda ir Jūsu otrā valoda?

Reizēm domāju un sarunājos ar sevi angliski. Nekad nevienam neesmu teikusi, ka esmu perfekta svešvalodā. Valodu esmu mācījusies visu mūžu, un ir vēl daudz nezināmā.  Man nekad nav bijis kauns atzīt, ka nezinu visu. Varu tikai būt priecīga, ka daudzi skolēni varbūt ir par mani gudrāki.

Kā ir mainījies jauniešu zināšanu līmenis salīdzinājumā ar padomju laiku?

Man ir kauns atcerēties pirmos darba gadus. Jālūdz piedošana saviem pirmajiem skolēniem, ka tik slikti iemācīju valodu. Agrāk bija tikai viena stunda nedēļā, kādreiz tā izkrita kāda pasākuma dēļ, citreiz kāds saslima, bija grūtāk apgūt valodu. Pirmos angļu valodas eksāmenus sastādīja paši skolotāji, bērni zināja rakstīšanas daļas tematus. Teksta analizēšana bija otrais uzdevums. Trešais uzdevums bija stāstījums par tematu, piemēram, Maskava, PSRS, Rīga, Padomju Latvija, Ļeņins Londonā. Par tematiem tagad visiem smiekli varētu nākt. Jauniešu zināšanas tagad nevar pat salīdzināt. Kāda toreiz varēja būt motivācija apgūt angļu valodu? Mēs nevarējām iedomāties, ka laiki tā mainīsies. Bet ir gandarījums, kad salidojumā, sarunājoties ar absolventiem dzirdu: skolotāj, jūs ielikāt labus pamatus, tagad bizness jākārto angļu valodā.

Starp jauniešiem bija revolucionāri, kas krasi vērsās pret padomju sistēmu?

Noteikti bija. Studentiem nebija prāta. Pa kopmītnes logu no piektā stāva Ziemassvētkos lidina aizdedzinātu avīzi, un sasaucās: lai dzīvo brīvie latvieši, brīva Latvija! Pa ielu pie kopmītnes brauca bobiks, un iekšā sēdošie filmēja visu. Pēc tam dažiem studentiem bija jāatvadās no kopmītnēm un universitātes. Skarba maksa par to. Varbūt to saukli varēja paturēt pie sevis, un pabeigt universitāti būtu bijis vērtīgāk. Mani vecāki arī bija par mata tiesu no izsūtīšanas. Mēs esam seši bērni ģimenē, Ziemassvētkus nekad nesvinējām, nevis tāpēc, ka neatzinām, bet bija jāuzmanās no pašu bērniem, jo, neko sliktu nedomādami, viņi to varēja atklāt apkārtējiem.

Man bija audzināma piektā klase, mīļi, jauki. Dodoties ekskursijā, visi gribēja būt man pie rokas. Viens saka: “Tētis teica, ka tagad būs traki, ja benzīns būs pašam jāpērk.” Kurš tad benzīnu līdz šim pirka, ja ne pats? Kāds cits cālītis atklāj: “Mums vecaistēvs vakardien no veikala atveda veselu maisu ar cukuru.” Toreiz sviests un cukurs bija uz taloniem. Ja šo ziņu vēl kāds dzirdētu – viņu vecākiem būtu nepatikšanas.

Kāda sajūta Jūs pārņēma, kad sākās Atmoda un beidzot varēja brīvi ieelpot?

Vārdos neizsakāmas sajūtas. Atceros, kā bijām pulcējušies skolā, [Ivars] Briedis ar karogu pa priekšu un mēs pa aleju devāmies uz Baltijas ceļu. Padomju laikā, mācoties angļu valodu, nedrīkstēja sapņot par došanos uz Angliju vai Ameriku. Brālēni no Kanādas nerakstīja, jo viņi baidījās man ko sliktu nodarīt. Kļūstot Latvijai brīvai, visas robežas bija vaļā. Padomju laikā man skolas direktorei bija jālūdz raksturojums, lai varētu izvērtēt, vai esmu cienīga braukt kā tūriste par savu naudu uz Vāciju.

Pirms brīvības atjaunošanas, baudot citu zemju burvību, noteikti bija vilinājums iepazīt pasauli vēl vairāk. Kad Jums parādījās mīlestība pret ceļošanu?

Studējot angļu valodu, man nekad sapņos nebija rādījies, ka es varētu aizbraukt uz Angliju. Laiki mainījās, un es palīdzēju dibināt kontaktus ar Rietumu valstīm, jo mācēju valodu. Es ar izbijušo prezidentu Andri Bērziņu un Ivaru Briedi devos uz Dāniju, lai tiktos ar sadraudzības pilsētas vadību. Pateicoties savām angļu valodas zināšanām, man bija zināma loma sadarbības izveidošanai ar ārzemniekiem. Padomju laikos Valmiermuižas cietumā gatavoja mēbeles, cietumnieki bija nodarbināti. Atbrauca norvēģi, lai iepazītos ar notiekošo cietumā. Viņiem vajadzēja tulku, tad nu arī man bija izdevība pabūt cietumā.

Jūsu mācību stundās var smelties dažādus domugraudus. Kāds dzirdīgs skolēns piefiksējis Jūsu vārdus par to, ka esat veca kā vēsture. Cik jauna Jūs jūtaties starp jauniešiem?

Katru dienu uzņemu pozitīvu enerģijas lādiņu. Ja man neatgādinātu, tad es neticētu, cik gadu man ir. Starp skolēniem es jūtos jauna.

Laiks lido strauji, un jaunieši mainās. Noteikti arī Jūs esat aizdomājusies, kad varētu doties pelnītā atpūtā. Ilgi gadi nostrādāti skolā, varbūt mācīšana ir apnikusi?

Anglijas karalienei Elizabetei ir 90 gadi, bet viņa turpina veikt karalienes pienākumus. Man līdz 90 vēl tālu, tātad savus skolotājas pienākumus turpināšu pildīt vēl ilgi un dikti.