Valmieras Ziņas

Skriešana palīdz sakārtot domas

Lasīšanas laiks: 4 min

Aleksandrs Grotus ir dzimis un audzis Mazsalacā, kaut arī viņš tagad strādā maizes ceptuvē “Lāči”, joprojām dzīvo šeit un Mazsalacu sauc par savām mājām. Šogad 2. aprīlī viņš jau otro reizi piedalījās skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, kura garums ir 107 km. Tas sākas no Brīvības pieminekļa Rīgā. Finišs Valmierā, ar roku pieskaroties Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim. Aktivitāte šim labdarības pasākumam bija ļoti liela – skrējiensoļojuma 107 vietas tika aizpildītas jau pirmajā pieteikšanās dienā.

Kā Aleksandrs pats par sevi saka: “Esmu tas piemērs, kad no neveselīga dzīvesveida vienā dienā izdomāju, ka dzīvē kaut kas jāmaina un sāku skriet. Atmetu smēķēšanu un Nordea maratona reklāmas iespaidā pieteicos uz desmit kilometru distanci.” Viņš atzīst, ka trenēties sācis palēnām – sākumā noskrienot 100 metrus, tad vairāk un vairāk. “Nekad nebiju iedomājies, ka varēšu arī 21 kilometru noskriet. Sāku, trenējoties pa vienam kilometram vairāk un vairāk, rezultātā noskrēju pusmaratonu. Pēc tam es domāju, ka nekad neskriešu 42 km, līdz izdomāju piedalīties maratonā. Tas process ieinteresē, atmosfēra ir ļoti laba, un, ja tu vienreiz pamēģini un tev sanāk, tad gribas turpināt vēl un vēl.”

Kā bija šogad skriet, salīdzinājumā ar pagājušo gadu?

Mēs ar Gundu Plūmani esam vienīgie no Mazsalacas, kas divas reizes ir piedalījušies skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera. Pirmo reizi es noskrēju 12 stundās un 24 minūtēs, kopvērtējumā iegūstot 31. vietu. Šogad tik labi nesanāca, finiša laiks 12 stundas un 50 minūtes. Tad, kad skrēju pirmo reizi, es nezināju, kā būs un kas mani sagaida. Šogad es jau zināju, ka pēc tam nevarēšu vairāk kā divas dienas pakustēties, nokāpt pa trepēm un sāpēs kājas. Šogad bija arī ļoti auksti. Varbūt nebiju pareizi saģērbies, mazliet par plānu. Taču es domāju piedalīties arī nākamgad, pēc tam gan vairāk nē.

Kā gatavoties šādam skrējiensoļojumam?

Šogad es nedaudz mazāk gatavojos un skrēju, tāpēc arī tāds rezultāts. Pirms pirmā skrējiensoļojuma es trīs nedēļas pirms tam aktīvi trenējos, izmēģināju garo maršrutu caur Rūjienu. Uzskatu, ja var noskriet 50 km, tad varēs noskriet arī 100 km.

Var noskriet visus 107 kilometrus?

Iespējams kāds var noskriet visu, taču tas nav svarīgākais, citi piedalās arī ar nūjām. Es no 107 km aptuveni 10% esmu nogājis ar kājām. Jo tuvāk Valmierai, jo vairāk gribējās iet ar kājām, skaitīju  stabiņus. Skrienot iekšā Valmierā, kur apvedceļš, tur bija sveiciens uz tilta “Sveiciens varoņiem! Sīmanis gaida! Ņergas ar Tevi lepojas!”. Pirmajā gadā, kad skrēju un izlasīju šo sveicienu, bija tāds prieks, ka varēja arī kāda asara nobirt. Pa ceļam uz Valmieru bija seši kontrolpunkti, kur bija iespēja ieēst, padzert tēju, kafiju, arī siltu “Coca-Cola”, kas aukstā naktī šķiet ļoti garšīga, sasildīties, pasēdēt un arī saņemt masāžu, ja nepieciešams. Pašiem līdzi ir jāņem ūdens, arī kāds enerģijas batoniņš, jo bez tā jau nevar.

Šosejas satiksme netraucēja?

Naktī bija mazāka transporta plūsma. No rīta brauc autobuss Rīga-Mazsalaca. Pirmajā gadā tas man pabrauca garām aiz Braslas tilta, un domāju, ka šogad turpat jāsagaida un tā arī izdevās. Šoreiz bija sauss laiks, nejuta, ka brauc mašīnas. Citas mašīnas apbrauca ar lielāku distanci, citas nē. Visgrūtāk ir pareizi nogriezties pagriezienā uz Valmieru, neaizskriet taisni uz Siguldu. Caur Rīgu skriešana bija policijas pavadībā, pie sarkanās luksofora gaismas jāapstājas, jāievēro satiksmes noteikumi. Sabiedrībā varēja redzēt izbrīnu, cilvēki nezināja, kāpēc tik daudz dalībnieku dzeltenās vestītēs skrien. Satiksmē visnepatīkamāk ir, kad pretī braucošās mašīnas nepārslēdz tālās gaismas un apžilbina.

Redz arī citus skrējējus?

Pirmajā gadā pusi no distances noskrēju kopā ar vairākiem cilvēkiem, bet šogad viens pats. Bija tā, ka viens apdzen, tad atkal es viņu apdzenu, pēc tam viņš mani. Tie, kas sākumā apdzina, tos vairs skrējiensoļojuma laikā nevarēju noķert.

Kas ir labākā motivācija, lai nepadotos?

Šoreiz bija vairāk bail, nekā iepriekš, jo ziemā nebiju daudz skrējis. Taču, kad sāku skriet, tad gribas  uzvarēt, sasniegt finišu un pieskarties Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim. Kādreiz klausījos mūziku skrienot, bet tagad vairs nē. Vairāk skrienu pa mežiem, kur pavasarī putnu dziesmas un dabas skaņas, tā galvā domas var labāk sakārtot. Tā regulāri un piedaloties sacensībās es skrienu tikai četrus gadus, līdz tam neesmu daudz skrējis. Kādreiz esmu arī aizdomājies, vai man vispār pirms tam ir paticis skriet – laikam jā, tikai ne ātri. Man ir tāda īpašība – es nekad nepadodos – neesmu izstājies, lai arī cik grūti. Skrējiensoļojumā jebkurā laikā varu sevi nemocīt, piezvanīt, lai atbrauc pakaļ. Bet, ja tā vienreiz esi izdarījis, tad vienmēr meklēsi vieglāko ceļu, jo cilvēkiem netrūkst spēka, viņiem trūkst gribas – ja ļoti gribēsi, tad noskriesi un spēka tam pietiks.

Par ieteikumiem Mazsalacai un par savu skriešanas nākotni Aleksandrs saka: “Vajadzētu Mazsalacā sporta spēlēs organizēt skriešanas distances. Piemēram, noskriet četrus kilometrus līdz Skaņākalna klintij – to varētu daudzi. Vai arī kādu skriešanas maratonu. Kopumā jau piedāvājums ir ļoti liels, sezonā var gandrīz katru nedēļas nogali atrast Latvijā sacensības, kurās piedalīties. Mans mērķis ir noskriet dzelzs vīra sacensībās Polijā, kur trīs dienas ir dažādas grūtības pakāpes distances, un vēlos arī paskriet pa īstiem kalniem.”

Mūsu partneri