Lasīšanas laiks: 3 min
20.decembra jubilāre Ligita Dēvica – Valmieras teātra aktrise (kopš 1963), Triju zvaigžņu ordeņa kavaliere (2010), režisora Oļģerta Krodera aktrise, Goda valmieriete (2011) un “Spēlmaņu nakts” Mūža balvas ieguvēja (2013) – ir patiesi bagāta: nospēlētas vairāk nekā 70 lomas teātrī, aktrisi paguvuši iemīļot arī par viņas Katrīnas lomu LTV videofilmā “Likteņa līdumnieki” (2003-2006), bet kino iemūžināta Gunāra mātes (“Aiz stikla durvīm”, 1978), Margas (“Šīs bīstamās balkona durvis”, 1976) un Vijas (“Līdz rudenim vēl tālu”, 1964) lomās.
Piecdesmit darba gados aktrise ir spēlējusi nozīmīgas lomas klasiskajā dramaturģijā, kā lēdija Milforde (F. Šillera „Mīla un viltus”, 1967), Ģertrūde (V. Šekspīra „Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi”, 1972), Maša (A. Čehova „Trīs māsas”, 1974), Raņevska (A. Čehova „Ķiršu dārzs”, 1986). Viņas kontā ir dziļi latviskas varones, kuru galvenā īpašība ir nesalaužamais spēks, kas reizēm kļūst arī par vājumu – Maija (Raiņa „Mīla stiprāka par nāvi”, 1983), Orta (Raiņa „Pūt, vējiņi”, 1985), Roplainiete (R. Blaumaņa „Pazudušais dēls”, 1990). Nozīmīga vieta viņas daiļradē ir 20. gadsimta pretrunīgās, daudzšķautņainās sievietes būtības atsegšanai, bet īpaši dziļi atklāta ir sadistiskās un nelaimīgās medmāsas Rečidas personība D. Vosermana „Kur dzeguze ligzdu vij” (1984).
Starp visām aktrises mūža garumā nospēlētajām lomām jubilārei pašai ir mīļa un svarīga skolotāja Dārta Oļģerta Krodera izrādē “Mākoņains, iespējams skaidrosies” (2011) un vecā Niskavuori saimniece “Akmens ligzdā” (2007). Par Dārtas lomu, kura joprojām ir Valmieras Drāmas teātra repertuārā un kuru dzimšanas dienā aktrise spēlēs uz skatuves, Ligita pati saka:
“Redzi, izrādes tapšanas laikā es pati atrados uz piedošanas ceļa. Par to bija arī Evitas Sniedzes lugā. Mani uzrunāja nevis tā satikšanās, bet tas, ka Dārta pati neprot dzīvot savā ģimenē, neprot ar meitu attiecības veidot, ka nevar viena otrai piedot par kaut kādiem niekiem, kaut kādām galīgām muļķībām, nespēj atrast ceļu viena pie otras. Ko tādā gadījumā tu vari iemācīt saviem bērniem? Tas mani lugā uzrunāja dziļi. Es pati tam visam toreiz gāju cauri, to pašu biju darījusi un izdarījusi. Ļoti sasaucās ar lugas situāciju. Tomēr ilgu laiku nekādi nevarēju saprast, kā Dārta uz to skatās, manai būtībai pilnīgi pretējs cilvēks – visu laiku neapmierināta ar sevi un apkārtējiem. Lugā viņos visos ir tādas sāpes, sačakarētas dzīves, bet Kroders prata tai visai traģikai piebērt gaišu komismu. (Pauze) Jā, nu, nemāk Dārta pie savas meitiņas pieiet, samīļot viņu… tādi sīkumi, bet tik svarīgi tie izrādās. Tik svarīgi. Vienkārši samīļot. Bez vārdiem. Par to jādomā, kamēr dzīvs esi, kā to mezglu atsiet un tad, kad izdodas atsiet, tik viegli paliek gan vienam, gan otram. Joprojām esmu laimīga, ka šī piedošanas tēma bija tur iekšā un es ar to saskāros”.
