Lasīšanas laiks: 2 min
Piektdien, 18.decembrī, Valmieras muzeja Izstāžu namā atklāta Anitas Melderes darbu izstāde “Laika zīmes”.
Izstāde Valmierā ir veltīta portreta žanram. Tieši ar portretu – sirmas lauku māmiņas gleznojumu ”Ziema”, Anita Meldere sevi pieteica kā jaunu autori 1972. gadā 9. Jauno mākslinieku darbu izstādē Rīgā, Valsts Aizrobežu mākslas muzejā. Tajā pašā gadā jaunā māksliniece guva ievērību ar pašportreta gleznojumu – darbu ”Spogulis”, kas tika eksponēts 6. Republikas portretu izstādē. Sekoja pirmās recenzijas un pirmie atzinīgie vērtējumi presē, pirmie pirkumi no izstādēm, tika slēgti līguma darbi, kā tas bija toreiz, tajā tālajā sabiedriskajā iekārtā, informē Valmieras muzejā.
“Cilvēki ir jāizjūt. Tas ir tāpat kā mīlestībā. Modeļiem lūdzu sēdēt ērti. Tad, kad viņam ir ērti, viņš atplaukst. Citreiz labāk ir parunāt, citreiz paklusēt, citreiz uzklausu. Mums katram savas domas procesa laikā,”
stāstīja māksliniece Anita Meldere.
“Darbu šeit ieraudzīt ir liels pārdzīvojums, jo Latvijā plašākai publikai tas ir izstādīts pirmo reizi. Tad, kad ieraudzīju to gatavu 1986.gadā, ar šausmām sapratu, ka darbā Anita ir parādījusi manas dvēseles stīgas ļoti precīzi – sūri un sāpīgi, kā tajā brīdī jutos. Šis akts patiesībā ir psiholoģisks portrets,”
pastāstīja Sarmīte Sīle, kuras portrets arī apskatāms muzejā.
Valmierā skatāma arī kāda mākslinieces agrīnajam rokrakstam raksturīga figurāla kompozīcija – ”Šuvējas”, LPSR Kultūras ministrijas pasūtījuma darbs 1974. gada Rudens izstādei, kurā vērojams gaišs optimisms un tikai jaunībai raksturīga, bezbēdīga dzīves uztvere.
Ar katru no darbiem saistāms savs īpašs stāsts, notikumi, laika sajūta. Katrs no tiem ir sava veida laika un laikmeta liecinieks. Pavirši sarēķinot darbus, kurus var pieskaitīt portreta žanram, Anitai Melderei to ir tuvu diviem simtiem.
Gadu gaitā atšķirīgi un mainīgi ir bijuši radošo nostādņu koncepti – no iemiesošanās tēlā, savas dzīves izjūtas paudumā ar modeļa starpniecību agrīnajā periodā līdz vēlmei sadzirdēt portretējamā viedokli, just viņa attieksmi, kas formulēta 2007. gada izstādei ”Portreti” anotācijā galerijā ”Daugava”. Tomēr māksliniece uzskata, ka galavārds ir un paliek mākslas darba pusē. Svarīga ir pati glezniecība, bez vārdiskiem skaidrojumiem un konceptu mežģiem, saruna, kas veidojas starp skatītāju un mākslas darbu. Dialogs.
Izstāde apskatāma līdz 30.janvārim.
