Lasīšanas laiks: 2 min
Aktiera Aigara Vilima liktenī režisore Māra Ķimele joprojām spēlē vislielāko lomu. Tieši par lomām Māras Ķimeles izrādēs aktieris ieguvis Latvijas labākā aktiera balvas, informē Valmieras teātrī.
Ķimele ne tikai veidojusi Aigaru par savdabīgu personību, mudinājusi viņa aktierisko izaugsmi, bet joprojām vienīgā zina, uz kurām aktiera podziņām spiest, lai iznāktu maksimālais rezultāts – jau no pirmajām Aigara Vilima nopietnajām lomām – neizlēmīgā Geilija Geja Bertolta Brehta lugas “Vīrs paliek vīrs” iestudējumā 1980. gadā. Jo Māra Ķimele ir no tiem retajiem režisoriem, kas, gudri vērojot aktieri dzīvē, spēj mērķtiecīgi izmantot viņa rakstura īpašības un atrast spēcīgākos argumentus to skatuviskai atklāšanai. Tieši viņas iestudējumos 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū tapa tas Aigars Vilims, kas izcili radīja sava veida psihiatriskas klīnikas mesiju Makmērfiju (“Kur dzeguze ligzdu vij”, 1984), kopā ar aktrisi Daci Eversu – Uldi un Baibu (“Pūt, vējiņos!”, 1985), Ardžunu un Čitru (“Čitra”, 1986), Edgaru un Kristīni (“Ugunī”, 1987), bet 21. gadsimta pirmajos gados – Dornu un Arkadinu (“Kaijā”, 2001), Alfu un Nadīnu (“Tumšajos briežos”, 2001), bet ar kursabiedreni Inesi Ramuti nospēlēja izcilu un skarbu Roplaiņu pāri (“Pazudušajā dēlā”, 2002).
Oļģerta Krodera izrādēs Aigars bijis Čehova Astrovs (“Tēvocis Vaņa”) un Simeonovs-Piščiks (“Ķiršu dārzs”, 2009), Ibsena Braks (“Hedā Gablerē”, 2005), Šekspīra “Hamletā” (2008) filozofs Kapracis.
Viena no Aigara spēcīgākajām brieduma gadu lomām ir Veršiņins Čehova “Trīs māsas. Versija” (2007) Feliksa Deiča iestudējumā. Viņš ir lielisks epizodes meistars – īsā brītiņā radot nojausmu par tēla raksturu un dzīvi tālu aiz skatuves uznāciena robežām – tāds ir krodziņa saimnieks Alfonss Remarka “Trīs draugos” (2007), Miķelis A. Lapiņa “Eldorado” (2010) Vara Braslas uzvedumos, nupat nospēlētais Hoppers izrādē “Eņģeļa kreisais spārns” un vēl un vēl. Ar gadiem Vilima varoņos iezogas aizvien vairāk klusas traģēdijas – kā nojausma par kādu citu, nerealizētu dzīvi – tāds ir Ļevs Grigorjevičs izrādē “Gribu, bet baidos”(2011), Sergejs Žeļeznovs “Dzimtā”(2013), Pauls Kagainis uzvedumā “Debesis ir mums” (2015).
Viņa varoņi ir vīrieši no jaunības maksimālisma līdz brieduma racionālismam, kuru tiešums gan pozitīvs, gan kaitinošs, kuri liktenīgi nenovēršami, kaislīgi un viltīgi, slinki, turklāt tipiski visās labajās un neciešamajās niansēs. Vīrieši, kuri reizē apzinās savas dzimuma priekšrocības un izmanto tās, un reizē alkst slīkt sievietes mīlestības paļāvībā. Vēlīni romantiķi, kas, iemesti reālajā dzīvē, nespēj un varbūt arī negrib ar to spēkoties un kļūst ironiski apcerīgi vai vienkārši inerti.
