Lasīšanas laiks: 2 min
27. jūlijā, tieši tad, kad Valmieras teātra aktieri pēc atvaļinājuma atgriežas darbā, aktrise Lelde Kalēja svin jubileju!
Pirmais, ko runājot par Leldi, saka režisori – viņa ir īpatnēja talanta māksliniece, ekscentriska aktrise. Skatuves mākslai piederīga jau otrajā paaudzē, Lelde droši vien šo īpatnību saņēmusi pūrā no saviem vecākiem Artūra Kalēja (spēlējis VDT 1953 – 1958) un Ingas Kalējas (strādājusi VDT 1953 – 1988), kas abi bijuši spilgti raksturotāji. Leldes Kalējas ekscentriskā aktierdaba ļauj nospicēt dzīves patiesību līdz adatas asumam, atklāt to paradoksāli un negaidīti.
Uz Valmieras teātri viņa atnāca 1967. gadā bez profesionālas izglītības, un jādomā, ka tas nebija nekāds vieglais solis – atnākt uz radošu kolektīvu, kur jau ilgus gadus strādājuši vecāki. Bet Valmierā palaikam novērtēti dabas doti talanti, kam tad profesionālo slīpējumu režisori piešķīra jau darba gaitā. Pirmā nozīmīgākā loma Leldei bija Krodera iestudētajā Blaumaņa Pazudušajā dēlā (1970) – Līziņa, pēc tam krietnas lomas nāca arī Māras Ķimeles uzvedumos – Mioara M. Zamfiresku Sapņu elkā (1972), Kleja P. Šefera lugā Smiekli tumsā (1973). Valmiera tobrīd bija latviešu modernā teātra inkubators, ko vadīja Kroders un Ķimele, un Leldes savdabīgā apdāvinātība, asā formas izjūta noderēja, cenšoties tikt prom no sadzīviskās patiesības. Savā spilgtajā patiesībā Lelde spēlēja arī titullomu izrādē Edith Piaf (1979, 1995), ko viņai uzdāvināja vīrs, aktieris un režisors Agris Māsēns, Ažu Māras Ķimeles iestudētajā Pazudušajā dēlā (2002).
„Ekscentrika ir viņai asinīs, viņa tā jūt pasauli,” saka Felikss Deičs. „ Tāpēc par Leldi režisoriem vienmēr bijis jādomā īpaši. Viņa neiederējās kurā katrā lomā. Viņa arī pati apzinājās, ka ir savdabīga, citāda, ka viņai nepiemīt standarta skaistums, un tāpēc turējās drusku nostatu. Viņa nekad nav gribējusi atrasties priekšplānā, vienmēr atsevišķi, vienmēr pati.”
Pagājušajā sezonā Mihails Gruzdovs R. Gabriadzes lugā Sudraba gaisma Leldei Kalējai uzticēja būt par teicēju un komentētāju, iemiesot Likteni un, iespējams, pašu Nāvi. Būt par Rudo klaunu. „Ak, ja kāds nopietns cirka režisors būtu atbraucis un ieraudzījis Leldi! Viņš momentā viņu būtu aizvedis līdzi un padarījis pasaulslavenu! Jo sievietes klauni ir ļoti liels retums,” apgalvo režisors. „Viņai ir tāds klauna talants! Viņa ir tik elastīga, tik ātri pārslēdzas no viena noskaņojuma uz citu, no viena tēla uz citu! Turklāt viņa ļoti daudz domā par izrādi kopumā, dziļi un daudz rokas savā tēlā un ap to. Kamēr mēs spēlējām etīdes, viņa nepārtraukti piedāvāja kaut ko jaunu, negaidītu, un vienmēr tas bija ar jēgu, nekādas pašdarbības un pašmērķīguma. Un pats galvenais – Lelde nekad nepārkāpj ētiskās robežas, ne uz skatuves, ne dzīvē.”
