Lasīšanas laiks: 4 min
Visvalža Skrastiņa darbistabā ir sajūta, ka esi stāsta pirmsākumā – notikumi ir piedzīvoti, bet vēl nav īsti izstāstīti. Par karaļvalsti, kas bija Valmierā, par leģendāro plakātu “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”, ko Visvaldis veidoja kopā ar sievu Intu. Viņš nav tikai stāstnieks, bet arī galvenais varonis vairākos notikumos. Arī par to, kā 1987.gadā Visvaldis Skrastiņš tolaik aizliegto Latvijas valsts karogu uzvilka Jāņa Daliņa stadionā (Valmieras pilsētas sporta biedrības “Daugava” stadions), par ko tika ierosināta krimināllieta Nr.13202687.
“1987.gada 14.jūnijā bijām Rīgā, lai noliktu ziedus pie Brīvības pieminekļa komunistiskā genocīda upuru piemiņai. Braucot mājās, ar draugu Bondaru Voldemāru runājām, ka Valmierā arī vajag kādus krāmus sataisīt. Izdomājām, ka Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcas tornī jāuzvelk Latvijas karogs, kas tolaik bija aizliegts. Torni es biju krāsojis, zināju, ka augšā tikšu, rāpjoties pa zibensnovedēju. Taču tajā naktī pie baznīcas bija milicijas moskvičs un vairāki miliči. Laikam juta, ka sāksies provokācijas. Gāju atpakaļ uz māju, bet pie stadiona prātā ienāca doma, ka tur taču ir karoga masts,” stāsta Visvaldis Skrastiņš.
Tas bija naktī no 17. uz 18.novembri. Tika aptaujāti kaimiņi, pratināti šūšanas ateljē darbinieki, sākta izmeklēšana, bet pēdas līdz Visvaldim neaizveda. Toties nepilnu gadu vēlāk, kad 1988.gada oktobrī bija stājies spēkā lēmums par Latvijas nacionālā karoga reabilitāciju, Visvaldis pats aizgāja uz miliciju, lai pirmskara Latvijas laika karogu atgūtu. Tas, kopš kāds to 18.novembrī rītā ieraudzīja stadionā, tika nocelts un ievietots milicijas seifā.
“Atgūt karogu palīdzēja tāds sīkums kā saplēsta šņorīte. Pirmo reizi, nakts melnumā velkot karogu mastā, biju piesējis to nepareizi. Par pusmastu tālāk netiku, bija jāpārsien. Vienu šņorīti nevarēju atsiet, tāpēc pārrāvu to. Vilku otrreiz, un viss izdevās, arī pats uzrāpos mastā un augšā piesēju striķi, lai karogu grūtāk dabūt lejā. Kad man milicijā norādīja, ka krimināllietā vainīgais netika atrasts un kā viņi varot zināt, ka tas ir mans karogs, izstāstīju par pārplēsto šņorīti.”
Karogs tika svētīts Sv.Sīmaņa baznīcā un pēc tam lepni plīvoja, aizstāvot Latvijas brīvību dažādos notikumos Daugavas krastmalā Rīgā, Mežaparkā un Valmierā.
Šķiet, ka Visvaldim piemīt Valmieras puiku dumpinieku gars. Šī nebija vienīgā ideja, kā pretestību toreizējai varai kungs izrādīja. Turklāt viņa dumpinieku komandā bija arī sieva, draugi un kaimiņi. “Milzīgais sarkanbaltsarkanais plakāts, kas vēsta, ka “kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”, ko redzam vēsturiskās fotogrāfijās un dokumentālās filmās par mītiņu Doma laukumā Rīgā 1989.gadā, tapa mūsu virtuvē. Es biju galvenais mākslinieks un izpildītājs,” atceras Visvalža sieva Inta Skrastiņa. Par to, ka Latvija brīvību atgūs, abiem bijusi liela pārliecība, tāpēc tobrīd bailes nebija. Visvalža idejas Intas mākslinieciskajā izpildījumā bija redzamas daudzos pretošanās kustības notikumos, apliecinot ticību un godu Latvijas neatkarībai. Baltijas ceļš, Gunāra Astras bēres, protests pret metro izbūvi Rīgā, Vides aizsardzības kluba aktivitātes, Cēsu pulka Skolnieku rotas pieminekļa atjaunošana – cita pēc citas fotogrāfijas apliecina viņu dalību Latvijas brīvībai nozīmīgos notikumos. Arī 4.maijā 1990.gadā abi bijuši Rīgā. “Darbā klausījāmies radio, vakarā izlēmām – šādā brīdī mums ir jābūt klāt, mašīnā iekšā un uz Rīgu prom,” stāsta Inta.
“Bet manas darbības stadionā nav tik interesantas. Mums ir daudz citu stāstu, par kuriem ir jāzina. Ja vien kāds uzņemtos par to uzrakstīt grāmatu! Vai kāds zina, ka Valmierā bija sava karaļvalsts? Domubiedru grupā bija vairāki asprāši, viņi radīja smieklīgus plakātus, uzņēma filmas, rīkoja vasaras olimpiādi, spēlējot kārtis uz Gaujā novietota galdiņa, viņiem pat bija savas pastmarkas. Te man ir senās Valmieras fotogrāfijas – tik daudz ko pētīt! Šis karogs ir izbraucis Sibīriju, paslēpts spilvendrānā. Šie ir latviešu leģionāra zīmējumi par to, ko viņš piedzīvoja un redzēja. Grāmata ar Dūņa autogrāfu. Šis ir Herberta Cukura autogrāfs. Glika tulkotā Bībele, 1689.gads.” Visvaldis uzsver, cik būtiski ir saglabāt laika liecības, ka katrs šķietamais sīkums ir simbols kādam stāstam, kas gaida, kad to pierakstīs, katra atmiņa ir svarīga. Šādus uzskatus viņš ir mantojis no savas ģimenes, tādējādi dumpošanos, apliecinot cieņu Latvijai, kungs uzskata par pašsaprotamu: “Citādi taču nevarēja!”
Pateicoties Visvalža drosmei un ticībai Latvijas brīvībai, 1988.gadā viņš kopā ar vēl trim Atmodas laika neformālo organizāciju deleģētajiem cilvēkiem – Intu Indriksoni, Gundabu Putniņu un Edgaru Lusti – bija tajā vēsturiskajā komandā, kas sarkanbaltsarkano karogu uzvilka Valmieras ūdenstornī pie baznīcas, kur tas plīvo arī šodien. Latvijas karogs plīvo arī pie Visvalža mājas, masts ir tukšs tikai tajos brīžos, kad karogs jāsalāpa vai, kad lāpījuma vietas atkal ir pārāk daudz, tas jānomaina.
