Lasīšanas laiks: 4 min
Katrai ģimenei ir savas tradīcijas, kopīgie notikumi un paradumi. Liela daļa no tiem ir saistīta ar svētkiem un ikdienas dzīves rutīnu, taču ir vairākas lietas, ko vērts izlemt un pārrunāt pie kopīgā galda arī, lai nodrošinātos pret liekām nesaskaņām un pārpratumiem juridiskās drošības jautājumos.
Īpašuma tiesības un skaidri nosacījumi tā pārvaldīšanā
Iemesli un veidi, kā vienas ģimenes locekļi vai radinieki var kļūt par viena nama, dzīvokļa vai zemes gabala īpašniekiem, ir dažādi. Visbiežāk mūsdienās kopīpašums rodas mantošanas ceļā, ja mantojuma atstājējam ir vairāki mantinieki, kuri manto vienu nekustamo īpašumu. Kamēr savstarpējās attiecībās valda saskaņa, viss parasti ir kārtībā – ģimene dzīvo un saimnieko laimīgi. Tomēr agrāk vai vēlāk īpašniekiem par kopīpašuma lietošanu var rasties domstarpības. Tur, kur iesaistīti cilvēki – ar visām savām emocijām, vēlmēm un sapņiem, bez to sadursmes iztikt diemžēl izdodas reti, īpaši, runājot par nekustamo īpašumu.
Galvenais problēmu cēlonis ir fakts, ka nekustamais īpašums cilvēkam it kā pieder, taču viņš patstāvīgi nedrīkst ar to rīkoties un darīt visu, kas ienāk prātā. Atliek uzšķilties mazākajam strīdam – nereti pat par pavisam citu, ar īpašumu nesaistītu tēmu – un problēmu maisam gals vaļā, bet ikdiena un darbošanās kopīpašumā, par kura lietošanas kārtību nav vienošanās, kļūst par ieriebšanas un atriebšanas objektu. Šāda rakstura nesaskaņas atrisināt nav vienkārši, ja vien iesaistītās personas savā starpā nav vienojušās par kādu konkrētu rīcību, piemēram – noslēgt līgumu par kopīpašuma lietošanas kārtību.
Testaments vai mantojuma līgums – pēdējās gribas rīkojums
Testaments ir viens no veidiem, kā noteikt sava īpašuma un mantas tālāko likteni. Ja testamenta nav, cilvēka vietā lēmējs būs likums, bet diemžēl kādreiz tas ir iemesls strīdiem aizgājēja tuvinieku starpā. Ja cilvēkam dzīves laikā ir sava vīzija par to, kā sadalīt viņam piederošo mantu, testaments ir šīs pēdējās gribas rīkojums, ko pārējiem tuviniekiem būtu jārespektē.
Latvijā ir atļauts taisīt divu veidu testamentus – pašu testatoru ar roku rakstītus un pie notāra sastādītus. Taču tikai pie notāra taisītam jeb publiskam testamentam ir garantija, ka tas nekur nenoklīdīs un vajadzīgajā brīdī stāsies spēkā, jo pie notāra atstāts testaments tiek reģistrēts Publisko testamentu reģistrā.
Savu pēdējo gribu var paust arī mantojuma līgumā. Mantojuma līgumu savā starpā noslēdz mantojuma atstājējs un viņa izvēlēts mantinieks, un šis līgums nav vienpusēji atsaucams. Mantojuma līgums ir garantija, ka mantiniekam par labu taisītais pēdējās gribas rīkojums netiks atsaukts, viņam nezinot. Mantojuma līgumam ir prioritāte pret testamentu, un vēlāk taisīts testaments mantojuma līgumu neatceļ. Tātad – abām pusēm, kā arī citiem tuviniekiem ir noteikta skaidrība par aizgājēja pēdējo gribu attiecībā uz tā mantu.
Pilnvara ilgstošas prombūtnes gadījumam
Pašlaik vai katrā ģimenē ir kāds, kurš devies darba gaitās uz citu valsti, bet viņiem ir arī svarīgi, ka kāds var rīkoties viņa interesēs, piemēram, risināt ar īpašuma apsaimniekošanu saistītus jautājumus vai saņemt pastā korespondenci. Tam nepieciešama pilnvara.
Nākotnes pilnvarojums – neparedzētām situācijām
Katrā ģimenē noteikti būtu vērts izskatīt nepieciešamību pēc nākotnes pilnvarojuma. Tas paredz, ka pilnvarnieks būs tiesīgs pārstāvēt pilnvardevēju situācijā, kad viņš veselības vai citu iemeslu dēļ būs zaudējis spēju saprast un vadīt savu rīcību. Piemēram, kāds no vecākiem pēkšņi var smagi saslimst un nespēt vairs parūpēties par saviem darījumiem un pieņemt lēmumus, t.sk. attiecībā uz saviem finanšu līdzekļiem bankā. Šādās situācijās kādam citam no ģimenes locekļiem – laulātajam vai pilngadīgam bērnam iespēja rīkoties, piemēram, ar bankas kontiem var būt kritiski svarīga, ja finanšu līdzekļi nepieciešami, piemēram, ārstēšanās izdevumu segšanai vai bērnu uzturēšanai.
Uztura līgums kā abpusēja garantija
Visiem bērniem ir pienākums uzturēt savus vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus atkarībā no viņu spējām un mantas stāvokļa – šādu pienākumu uzliek Civillikums. Taču bērni var noslēgt ar saviem vecākiem dažādus tiesiskus darījumus, t.sk. arī uztura līgumu. Iespējams, ģimene ir vienojusies, ka dzimtas īpašumam pēc vecāku nāves noteikti jāpaliek viena konkrēta bērna rokās, un par to šis bērns uzņemas rūpes par senčiem kā pateicību.
Tādā gadījumā uztura līgums varētu būt piemērots risinājums, jo atšķirībā no dāvinājuma līguma, kur neatņemamās daļas tiesīgie pret apdāvināto var vērst savus prasījumus, uztura līguma gadījumā šāda iespēja nepastāv. Taču tas nozīmē arī to, ka cilvēkam, kurš iecerējis atdot savu īpašumu apmaiņā pret uzturu, noslēdzot ar vienu no bērniem uztura līgumu, nopietni jāizvērtē savas attiecības ar pārējiem bērniem, ja tādi ir. Gadījumā, ja kas mainītos vēlmēs un attieksmē, mantojuma tiesības uz īpašumu tiem uztura līguma gadījumā būs liegtas.
Katrā ziņā uztura līgums ir vienošanās, kurā īpaši svarīgi fiksēt visus iespējamos aspektus un abu pušu gribu. Tāpēc izvēle sastādīt šādu līgumu pašu spēkiem bez profesionālas juridiskas konsultācijas un noslēdzot vienošanos mājas kārtībā, var kļūt par lielu kļūdu. Zvērināts notārs, gatavojot šādu līgumu, vispirms noskaidros gan uztura ņēmēja, gan uztura devēja gribu un vajadzības, kā arī, visiem klāt esot, izskaidros abu pušu tiesības, iespējas un pienākumus.
