Lasīšanas laiks: 4 min
Pagājušajā nedēļā kāda Valmieras iedzīvotāja portālam “Valmieras Ziņas” pavēstīja par zalkti, kurš iemitinājies bruģī pie daudzdzīvokļu nama Vaidavas ielā 7. Tāpat daudzviet izskanējušas ziņas par mežacūku problēmu, ar ko tagad saskaras Rīga – kopš gada sākuma galvaspilsētas ielās bieži vien manītas mežacūkas. Portāls “Valmieras Ziņas” uzrunāja valmieriešus, lai noskaidrotu, vai viņi pilsētas teritorijā ir sastapušies ar meža dzīvniekiem un ko tādā situācijā darītu.
Rolands: Nav gadījies. Dzīvoju un mācos Nīderlandē. Tur daudz trušu. Ar pilsētas vidi viņi labi sadzīvo, viņiem tur patīk, zaļā zālītē, forši. Tur ir daudz parku, neviens pilsētā īpaši neiebilst. Ja pilsētā ieraudzītu kādu meža dzīvnieku, neko nedarītu. Priecātos par skaisto dabu. Meža cūku nav gadījies redzēt. Ja tā gadītos, būtu ļoti pārsteigts.
Guna: Es nedzīvoju pilsētā, bet te dzīvo mani radinieki. Neko neesmu dzirdējusi. Nu, kaut kādu zaķi varbūt. Es dzīvoju dziļos laukos, pie Rūjienas, Oleriem. Tur, protams, regulāri kaut ko redzu. Stirnas, staltbrieži, mežacūkas, visādi. Viņi jau pārsvarā nāk vakariem, naktīs. Pie dienu nē. Mēs redzam tikai pēc tam, ka kaut ko pagrauzuši. Bet tas sīkums, tas pieder pie lietas.
Staņislavs: Neesmu pilsētā sastapis meža dzīvniekus. Ja sastaptu meža cūku, tas man netraucētu. Pats esmu mednieks. Neietu tam dzīvniekam klāt un viss.
Agris: Ar kaijām, piemēram. Viņas ir savairojušās tieši centrā. Klaiņojoši suņi vai kaķi nav redzēti, bet tieši putni un tādi lielie jūras putni, kaijas. Viņi tepat klaiņo, ir mazuļi, staigā apkārt un piegāna ielas. Naktīs traucē gulēt. Ja sastaptu mežacūku, nofotografētu.
Rita: Nav gadījies. Es pati dzīvoju laukos, bet, kad pilsētā iebraucu, nav gadījies. Laukos gan. Pie mūsu mājas stirnas daudz uzturas, zaķi ir, lapsas ir, bet īpaši tāda saskare ar viņiem nav bijusi. Mierīgi sadzīvojam. Ja laukos dzīvo, tad ir jāsadzīvo un nevar viņus ignorēt.
Man kaimiņienei bija gadījies pirms dažām dienām sastapties ar mežacūku. Viņa bija aizgājusi gailenēs un stāstīja – “es nevarēju saprast, kas man tur aiz muguras nočab”. Neviena cilvēka līdzi nebija. Viņa saka – “es paskatos, viena mežacūka aiz muguras”. Viņa bija gājusi uz vienu pusi, un tā mežacūka uz otru pusi. Tā viņi bija izšķīrušies. Tā kā nekas ļauns nenotika. Es domāju, ka es tāpat darītu.
Monta: Trakākais – es esmu redzējusi pa gabalu tikai lapsu, laikam Valmierā. Bet tā nekas man tāds līdz šim nav bijis. Ja sastaptu mežacūku, droši vien neko nedarītu. Ko gan es varu izdarīt? Es vienkārši mēģinātu tēlot, ka manis tur nav. Piemēram, man ir ļoti bail no suņiem, tāpēc es esmu ļoti pieradusi, ka man gandrīz vienmēr ir bail no kaut kā tāda. Tā kā es vienkārši mēģinu “savākties” un eju garām. Tā droši vien būtu arī ar to mežacūku.
Arī Tu vari izteikt savu viedokli un piedzīvoto ar meža zvēriem, pievienojot komentāru.
