Lasīšanas laiks: 5 min
22.novembrī Valmierā ar vienīgo koncertu līdz jaunā albuma iznākšanai uzstāsies dziedātājs Jānis Stībelis. Portāls “Valmieras Ziņas” aicināja dziedātāju uz sarunu, lai uzzinātu par gaidāmo koncertu un jauno albumu.
Tikšanās laikā ar medijiem minējāt, ka jaunais albums nebūs ierastais Jānis Stībelis ar glāzi piena, tas būs pavisam cits virziens. Kā radās ideja šādam virzienam?
Ja ir dzirdēts mans jaunais singls ar Martu Ritovu, tur jau šo virzienu var nojaust. Skriešana pakaļ vilcienam ne pie kā laba nenoved, ir jādara tas, kas Tev patīk un nāk no sirds. Man ļoti patīk astoņdesmito gadu mūzika – tajā ir ļoti daudz spilgtu, krāsainu izteiksmes līdzekļu. Protams, neizpaliek arī sintezatoru ēra. Esmu sajutis sevī drosmi šo mūziku izmantot. Protams, tā vairs nebūs tā laika astoņdesmito gadu mūzika, tā skanēs caur mūsdienu izpratni par mūziku, bet tie izteiksmes līdzekļi ir fantastiski.
Kā un kur Jums top dziesmas?
Ir kaut kādas lietas un stāsti dzīvē, kas mani uzrunā – tie man sniedz iedvesmu dziesmām. Tu sev acu priekšā it kā uzbur sev romantisku filmu un tad mēģini tai sacerēt mūziku. Tas ir liels talants, ja cilvēks spēj šo vīziju ielikt mūzikā.
Manuprāt, bez romantikas nav interesanti dzīvot. Cilvēks nevar būt robots – darbs, mājas, ēdiens, nauda, atkal darbs.
Turklāt arī mūziķiem mēdz būt slikts garastāvoklis. Tādos brīžos es sēžu un domāju – nē, tā nevar, labāk uzrakstīšu kādu pozitīvu dziesmu, lai garastāvoklis uzlabotos.
Valmierā esat muzicējis bieži, bet ar solokoncertu šeit uzstāsieties pirmo reizi. Kāda, Jūsuprāt, ir Valmieras publika?
Valmierā esmu galvenokārt uzstājies slēgtajos pasākumos, tāpēc grūti paredzēt, kā valmierieši uzņems manu koncertprogrammu. Ar savu Valmieras klausītāju iepazīšos tikai 22.novembrī. Pēc iepriekšējās pieredzes manas asociācijas ar Valmieras publiku ir ļoti labas. Man patīk, ka valmierieši tiešām klausās, ko mūziķis viņiem spēlē.
Kā un kam klausītājam pašam sevi jāsagatavo, lai koncertā nebūtu vilšanās?
Noteikti jāvelk ērts apģērbs, jo nekādā sēdēšana krēslos nebūs, būs jākustas, jādejo. Svētki ir tad, kad Tu pats gribi kaut nedaudz izklaidēties. Uz koncertu jānāk ar tādu pašu uzstādījumu, ar kādu turp došos es – gatavs dot pozitīvu enerģiju, izklaidēt, bet cilvēkiem jāgrib izklaidēties. Es Jūsu vietā rokas un kājas nekustināšu (smejas).
Jūs esat koncertējis kultūras un tradīciju ziņā ļoti atšķirīgās valstīs. Kādi ir Jūsu novērojumi – kopīgais, atšķirīgais?
Ja Tu esi populārs, cilvēki uz Tevi skatās pilnīgi citādi. Rietumos nezināmas dziesmas uzņem labāk un vieglāk. Austrumu zemēs tomēr ir nepieciešama publicitāte, Tevi ir jāpazīst. Koncertējot austrumos ar vecajām Raimonda Paula dziesmām, īpaša piepūle nav nepieciešama, jo šīs dziesmas jau ir populāras.
Ar kādiem kurioziem esat saskāries, koncertējot ārzemēs?
No tādiem ir grūti izbēgt, ķibeles un kuriozi notiek regulāri. Mums bija paredzēta uzstāšanās Baku pilsētas centrālajā laukumā, ap pusdienas laiku jābūt skaņas mēģinājumā. Atbraucam, bet laukums stāv tukšs. Jautājam atbildīgajam azerbaidžānim, kāpēc nekas vēl nav gatavs, viņš atbild: “Tu neuztraucies, dārgais. Viss būs kārtībā. Braucam uz banketu, paēdīsim!” Viņš mūs aizved uz restorānu, kur visus sāk dzirdīt ar vīniem un konjakiem, galdi lūzt no ēdiena daudzuma. Koncerta sākums paredzēts astoņos vakarā. Mēs no restorāna atbraucam sešos – ir tikko atvesta aparatūra.
Īsi pirms koncerta sākuma, kad klausītāji jau sanākuši, tik tikko ir pēdējais vads iesprausts. Un tad Tu ej muzicēt, nezinot, kā tas viss skanēs.
Savukārt Gruzijā mums bija paredzēts spēlēt kāda kluba atklāšanā. Pa dienu jau izmēģinām, kā skanēs un paliek pāri brīvais laiks līdz koncertam. Organizators piedāvā aizvest mūs kaut kur paēst. Piekrītam, jo mūziķus taču jāpaēdina. Sakāpjam autobusā, un mūs ved. Skatos – pabraucam garām vienam restorānam, otram, trešajam, izbraucam jau ārā no pilsētas. Visapkārt kalni. Sāku domāt, ka esam nolaupīti (smejas). Kādu pusotru stundu braucām, līdz nonācām pie fantastiska restorāna kalnos. Protams, ieejot iekšā, restorānā atkal sākas īstas svinības – vīns un ēdiens vairāk nekā vajag, savukārt muzikanti un dejotāji mums par godu dejo gruzīņu nacionālās dejas.
Kuriozi ir visu laiku. Tas ir viens no profesijas bonusiem – iepazīsti pasauli, citādas kultūras.
Kas mūzikā ir Jūsu autoritāte?
Tādu ir ļoti daudz un dažādas, nevaru nosaukt kādu konkrētu mūziķi vai grupu. Man patīk dažādi stili un mūzikas virzieni. Pasaulē ir daudz ģeniālu cilvēku, kuri rada ģeniālas lietas.
Jūs esat minējis, ka pirms katras uzstāšanās parasti esat ļoti nobijies. Kā pārvarat uztraukumu?
Es līdz šim nevarēju izdomāt, kā to uztraukumu pārvarēt. Un tad es sacerēju tam īpaši paredzētu dziesmu – “Pozitīvs” (smejas). Ar šo dziesmu vienmēr sāku savu uzstāšanos un bailes pazūd. Ideāli!
Daļa sabiedrības Jūs dēvē par romantisko dziedātāju, romantiķi, savukārt citi stāsta: “Kāds romantiķis? “Glāze piena” nav dziesma romantiķiem!” Par kādu dziedātāju Jūs pats sevi nodēvētu?
Protams, ir romantiskas lietas, kuras man vienmēr bijušas tuvas. Dziesma “Paliec tepat”, manuprāt, ir viens no maniem romantiskākajiem gabaliem. Bet cilvēks jau nav tikai mūžīgi iemīlējies, viņam ir arī citas intereses (smejas). Mani uzrunā arī sociālas lietas.
Mūziķiem ir jārunā, jārada dziesmas par tēmām, kuras ir aktuālas sabiedrībā.
Piemēram, dziesma “Laid pa vējam” ir paredzēta tiem, kuri ir pārlieku aizrāvušies ar materiālo pasauli. Viss labākais pasaulē ir par velti.
