Valmieras Ziņas
makonis
25°C
Vējš: 9 m/s

Lelde Grīnberga: Es nevaru nosēdēt mierā, man vajag būt kustībā

Aktīviste, meitene ar neizsīkstošu enerģiju un nemieru – tā varētu raksturot Vidzemes Augstskolas (ViA) studiju programmas “Mediju studijas un žurnālistika” 1.kursa studenti Leldi Anniju Grīnbergu.

Kad Lelde bijusi pavisam maziņa, mammai piedzima dvīņi, tāpēc viņa kādu laiku dzīvojusi pie omes Naukšēnos. Tur Lelde daudz laika pavadījusi kopā ar vectēvu, kurš iemācījis daudz un dažādus darbus un arī palaidnības. “Lielākoties tie bija puišiem piemēroti darbi. Mēs mēdzām naglot kartupeļu kastes un urbt. Es skatījos kā vectēvs kaļ un metina,” stāsta Lelde. Meitenes mamma gan vienmēr teikusi, ka Leldes dzīvē pienāks brīdis, kad viņa pievērsīsies dziedāšanai, jo bērnībā daudz un skaļi raudājusi un bļaustījusies.

“Mamma vienmēr teica, ka pat bērnībā man neviens neesot varējis likt paklusēt.”  

Lelde atzīst: “Es sapratu, ka vecākiem ir vēl divi bērni, kas ir mazāki par mani, tāpēc kļuvu mierīgāka, paklausīgāka. Pēc skolas pati sev pagatavoju ēst. Pēc tam labprāt nodevos dziedāšanai, zīmēšanai vai sava zooloģiskā dārza izveidošanai no rotaļlietām.”

Lelde ir ļoti aktīva meitene, kura iesaistījusies daudzās ārpusskolas aktivitātēs jau no mazotnes.

“Dziedu no piecu gadu vecuma, astoņu gadu vecumā sāku iet mūzikas skolā, dejoju tautiskās dejas no septiņu gadu vecuma, tagad dejoju TDA “Gauja”, no 13 gadu vecuma spēlēju teātri, ko tagad diemžēl esmu pārtraukusi, jo vairs nemācos Valmieras Viestura Vidusskolā (VVV). Vēl es spēlēju frisbiju no 16 gadu vecuma un kādu laiku spēlēju florbolu Rubenē. Tagad esmu iesaistījusies volejbolā spēlēšanā. Pašlaik dziedāšanai vairs nesanāk veltīt tik daudz laika, taču kādu laiku gāju uz VJC “Vinda” “Estrādes vokālo studiju”.

Meitene nāk no maza ciemata, kurā nav bijusi iespēja darboties tik aktīvi, cik viņai būtu gribējies. Tuvākās vietas, kur varējusi darboties, bija 20 kilometru attālumā. Mācījusies Dzērbenes un Nītaures mūzikas skolās. Dzērbenē pabeigusi mūzikas teoriju, bet instrumenta spēlēšanu gan neizdevies absolvēt, jo uzsākusi mācības Valmierā un izbraukāt kļuvis grūtāk.

Dziedāšana bija Leldes pirmā aktivitāte, kurai nopietni pievērsusies. “Sāku ar dziedāšanu pirmsskolas grupā, tad iesaistījos skolas korī. Pēc kāda laika nolēmu iesaistīties arī skolas ansamblī.” Ar pamatskolas popgrupu braukusi uz Cēsīm, kur piedalījusies konkursā “Dziesma spārnos”. “Manuprāt, mums, kā mazai lauku skolas grupai, nebija pietiekami nepieciešamo zināšanu par to, ko prasa pilsētu konkursi, tāpēc mums nebija izcilu rezultātu. Pēc tam mani pieteica solistu konkursam, kur ar laiku nāca arī pirmie panākumi.” Atsākot mācīties mūzikas skolā, Lelde klavieres nomainījusi pret ģitāru. Pievērsties ģitārai Leldi daļēji pamudinājis brālis. “Viņš iesāka mācīties, bet viņam ātri apnika. Es nolēmu pamēģināt, skatījos dažādas video pamācības internetā, spēlēju un, kad sapratu, ka man tas tiešām patīk, meklēju pedagogu, kurš varētu pamācīt vēl vairāk. Tāpēc arī atsāku iet mūzikas skolā.” Joprojām Leldei aktuālas ir arī klavieres, pie kurām mēdz piesēsties brīžos, kad gribas dziedāt.

Dejošanai pievērsusies, kā pati saka, piespiedu kārtā.

“Lauku skolās tautiskās dejas ir obligātas 1.-4.klašu skolēniem. Nezinu, cik liela spītība bērniem bija jāizrāda, lai viņiem palūgtu uz mēģinājumiem vairs nenākt. Gribu pateikt lielu paldies savai tā laika dejo skolotājai Ievai Kazijevai, kura vienmēr teica, ka dejošana nav grūts darbs, bet gan ļoti atbildīgs un tas ar laiku vienkārši “ieaug” sirdī. Ar mani tieši tā notika.”

Dejojot obligātajā grupā, Lelde sapratusi, ka dejošana viņai ļoti patīk. Pēc laika Lelde vēlējusies panākt, ka viss kolektīvs dejo ar pilnu atdevi, lai sasniegtu vēl augstākus rezultātus. Dziesmu un Deju svētki bija Leldes mērķis, kuru ļoti vēlējās sasniegt, taču tajā brīdī, kad deju skolotāja aizbrauca uz Somiju un kolektīvs uz šiem svētkiem netika, meitene ļoti pārdzīvojusi. “Atnācu mācīties uz Valmieru, iepriekš jau biju izrēķinājusi, pēc cik gadiem varētu tikt uz lielajiem svētkiem.  Atkal iesaistījos dejošanā un tiku uz Dziesmu un Deju svētkiem. Es biju tik laimīga!” VVV deju kolektīva vadītāja Arta Stikāne bijusi daudz stingrāka, bet Lelde vienmēr domājusi, ka tieši tādam ir jābūt deju skolotājam, lai celtu kolektīvu un mudinātu uz sasniegumiem.

Arī teātrim Leldes dzīvē ir liela nozīme.

“Kad biju mazāka, paziņas domāja, ka es eju uz kādiem kursiem, kur mācos teātra spēli, lai gan tā tas nebija. Man vienkārši ļoti patīk būt uz skatuves.”

Pamatskolā iesaistījusies bērnu teātrī, kur sākumā visi mācījušies tekstu, bet tikai pēc tam pielikuši klāt kādas darbības. Vidusskolā mācījusies teātra klasē, kur pasnieguši Roberts Segliņš, Edīte Tišheizere, Mārtiņš Meiers un Inese Ramute. “Esmu ļoti priecīga, ka man bijusi iespēja būt šo cilvēku klasēs un apgūt teātri.” Vislabākās emocijas un sajūtas Leldei bijušas pēc teātra festivāla svētkiem VVV, jo tad tiešām sapratusi, ka viss klases un dejotāju kolektīvs bijis ar sirdi un dvēseli izrādē un katrs atdevis visu, lai izrāde būtu izcila. “Pēc izrādes no filmas “Mamma Mia – Voulez Vous”, man bija tā sajūta, ka padarīts lielisks darbs.”

Par lielāko motivāciju nepamest visu iesākto, Lelde uzskata to, ka ar mūziku nodarbojas viņas māsa un sportu – brālis.

“Mēs kopā esam kā ceļš ar diviem atzariem. Es nodarbojos gan ar mūziku, gan sportu. Man ar abiem dvīņiem ir izveidojusies īpaša saikne, jo vienmēr būs lietas, par ko runāt un ko nodot vai iemācīties.”

Leldei ļoti patīk, ka viņa ir kā paraugs savai māsai, jo viņa daudz no Leldes mācoties un interesējas par lietām, kas saistās ar mūziku. Ar brāli Lelde var apspriest sportu, dot padomus viņam un iemācīties dažādas lietas. “Es domāju, ka mēs viens otru nemitīgi motivējam neapstāties pie sasniegtā un visu tikai turpināt!”

Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem.

Mūsu partneri