Valmieras Ziņas
makonis
-3°C
Vējš: 5 m/s

Jaunais uzņēmējs Nauris Jurgenbergs: Šodien pašiem par visu jāatbild!

Kamēr liela daļa reģionos dzīvojošie jaunieši pārceļas uz dzīvi Rīgā vai kādā citā lielpilsētā, Nauris Jurgenbergs no Kocēnu novada ne tikai vada pats savu krūmcidoniju audzēšanas saimniecību, bet arī dibinājis Latvijas mēroga biedrību “Krūmcidoniju augļkultūras attīstības biedrība Latvijā”. Portāls “Valmieras Ziņas” devās uz Vaidavu pie Naura  noskaidrot, kur slēpjas jaunieša veiksmes atslēga.

Ar ko nodarbojas tevis vadītā saimniecība?

Pamatā mēs nodarbojamies ar komercdārzu audzēšanu – krūmcidoniju, upeņu, smiltsērkšķu un aroniju stādiem. Nodarbojamies ar šo kultūru stādu selekcionēšanu, audzēšanu un pavairošanu, lai mēs varētu paplašināt apstādītās platības un nodrošināt stādus arī sadarbības partneriem. Protams, nedaudz audzējam stādus arī tirdzniecībai. Svaigus augļus un ogas gan mēs nepārdodam – novākto ražu mēs paši arī uzreiz pārstrādājam. Šobrīd arī visvairāk koncentrējamies tieši uz pārstrādi.

Kādus produktus ražojat pārstrādē?

Mēs neražojam ne sukādes, ne vīnu, ne želeju, bet mēs ražojam starpproduktu, varētu to nosaukt par pusfabrikātu, kas paredzēts šo produktu ražošanai. Mums ir noslēgta sadarbība ar citiem pārstrādātājiem, kuriem tad mēs gan savus, gan sadarbības partneru augļus iepērkam un sagatavojam pēc pasūtītāja vajadzībām – saldējam, spiežam sulas, taisām koncentrātus.

Kā galvenais pluss pārstrādei jāmin tas, ka mums ir darbs arī ziemā, jo citādi lauksaimniecībā īsti nebūtu ko darīt. Tā mēs arī ziemas sezonā varam atļauties paturēt komandu pilnā sastāvā un pavasarī atgriezties uz laukiem. Protams, mūsu darbība ir liels ieguvums arī uzņēmējiem un pārstrādātājiem, jo viņi, neieguldot neko pamatlīdzekļos, tehnikā, pārstrādē, var palielināt savu ražošanas jaudu.

Cik hektāri šobrīd ir uzņēmuma pārvaldībā?

Pašlaik saimniecībai kopumā ir 60 hektāri lauksaimniecības zemes, no kuriem apstādīti šobrīd ir aptuveni 40 hektāri, bet vēl 20 hektāros vēl jāsastāda cidonijas, lai tie būtu pabeigti. Zemes vienības gan mums nav vienuviet – tās ir izsvaidītas pa visu Vidzemi, bet uzņēmuma bāze atrodas Vaidavā.

Kā sāki nodarboties ar cidoniju audzēšanu?

Pašā sākumā bija tikai vēlme kaut ko darīt un saprast kā izmantot zemi, kas bija mūsu īpašumā, lai gan mazs gabaliņš, bet tomēr šķita, ka jāatrod tai pielietojums. Idejas bija dažādas, sākumā nodarbojāmies gan ar biohumusa ražošanu un slieku audzēšanu, gan Ziemassvētku vainagu un pat siltumnīcu gatavošanu. Beigās tas viss kaut kā tā iegriezās, ka nonācu līdz tam, ka varētu ar augļkopību nodarboties.

Šķiet, ka pirmā sezona, kad sākām nodarboties ar ogām un augļiem bija 2010. gadā. Tolaik gan paši neko neaudzējām, bet tikai novācām citu lauksaimnieku ražu. Līdz ar to viņu ogas un augļi nepalika uz lauka, bet līdzekļus ieguva gan lauksaimnieki, gan lasītāji. Tā pirmos gadus mēs darbojāmies tikai ar citu lauku novākšanu, līdz sapratām, ka tos laukus vajadzētu arī kopt, lai atvieglotu lasīšanu. Runājot ar lauku saimniekiem, viņi šajā kopšanā nesaskatīja jēgu, tādēļ izdomāju, ka labāk sākšu pats stādīt laukus no jauna. Tā tas arī aizsākās.

Pirmo lauku apstādījām 2014. gadā. Tas gan nozīmē, ka trīs gadus pirms tam es audzēju un atlasīju stādus, vācu materiālu.

Cik liels bija pirmais lauks?

Pavisam maziņš, tur bija apmēram 0,1 hektārs. Tomēr tāpat jau bija ko nopūlēties, katram stādam ar rokām bedri izrakt. Toreiz divas nedēļas to lauku stādīju. Tagad jau esam sapratuši, ka varam daudz ko paveikt ar tehniku – daudz tehnikas ir pašu taisītas, kaut kas paņemts no citu kultūru audzēšanas. Sākumā gan mums nebija ne traktora lāpstas, nekā, izmantojām to, kas mantojumā bija un paši saviem spēkiem darījām.

Kas vēl bez tevis darbojas šajā uzņēmumā?

Mēs neesam liels kolektīvs, pašlaik patstāvīgi mēs esam pieci cilvēki. Protams, ražas novākšanas sezonā algojam laukstrādniekus, bet uz pārstrādes sezonu vēl trīs līdz četrus cilvēkus. Lēnām mēģinām apaudzēt savu patstāvīgo kolektīvu, piemēram, jau šomēnes mums varētu pievienoties agronoms.

Lielākais strādnieku skaits mums ir ražas novākšanas laikā, kad tie ir pat līdz 200 cilvēkiem. Jā, varbūt tas ir mēnesis, kas viņiem jāstrādā, bet cilvēki ir ar mieru ņemt atvaļinājumu un braukt lasīt ogas, jo nepelnīt var pieklājīgi. Aizvadītajā gadā gan šis skaits bija krietni mazāks, jo pēdējos gados ražas paliek sliktākas un esam izkopuši vairākus aroniju laukus, kas nozīmē, ka tur ražu iegūt vēl nevar.

Jūs esat arī bioloģiskā saimniecība?

Jā, mēs esam bioloģiskā saimniecība, zemes gabali ir dažādos statusos, bet kopumā saimniekojam bioloģiski. Sākumā bija, protams, bailes un šaubas, kā jau vienmēr ieejot nezināmajā. Tomēr mēs redzējām, ka bioloģiskais tirgus kļūst arvien stabilāks un arī konkurējot ar citām valstīm, tas bioloģiskais sertifikāts mums tomēr dod priekšrocību tirgū.

Man vispār šķiet, ka bioloģiskā saimniekošana ir Latvijas iespēja. Graudus mēs tik daudz un tik kvalitatīvus kā Ukrainā nekad neizaudzēsim, bet varam censties audzēt bioloģiski. Varbūt graudi nav tas labākais piemērs, bet krūmcidonijas ir viens no tiem augiem, ko viegli audzēt bioloģiski. Tās ir izturīgas, maz slimību, maz kaitēkļu, kas būtu jāiznīcina. Līdz ar to loģiski, ka audzē bioloģiski! Vispār tā doma, audzēt bioloģiski, tas jau nekas nav! Es esmu lauku zēns, visu savu bērnību esmu pavadījis bioloģiskās pļavās un dārzos, tolaik jau to vēl vienkārši nezināju. Mēs, latvieši, lielākoties esam izauguši ar bioloģisku pārtiku un dzīvesveidu, paši esam bioloģiski. Jau pašā pamatā tā mūsu domāšana, tā sapratne par dabu, mīlestība pret to, izpratne, ka daba ir jāciena, jārūpējas par to un tad tev ir tā maize, tas gurķis un tomāts. Tikai tad daba spēj tevi pabarot, ja tu par to rūpējies.

Protams, birokrātija liela ir arī šajā jomā, dažkārt šķiet, ka bioloģiska saimniekošana nozīmē vien pareizi aizpildītus dokumentus un izpildītas regulas. Tomēr saprotu, ka arī dokumentu pildīšana ir svarīga, jo jāredz kas un ko te dara, jāpakontrolē ir, par ko esmu tikai par!

Kā ir būt jaunajam uzņēmējam Latvijā?

Es nedomāju, ka es esmu liels uzņēmējs, es vienkārši nebaidos izdarīt to, ko esmu ieņēmis galvā. Kā vienu no grūtībām varu minēt birokrātiju. Tā ir neinteresanta cilvēkam, kurš nevar nosēdēt uz vietas, bet labāk visu dienu staigā pa saviem laukiem un pēta, kas izaudzis. Tagad jau par laimi ir citi cilvēki, kas var šīs lietas pārņemt. Tas gan ir visiem, ne tikai jauniem vai veciem, bet visai uzņēmējdarbībai tā birokrātija ir diezgan paliela.

Tomēr pats grūtākais sākumā ir līdzcilvēku skepse. Liela daļa latviešu ir kolhoza cilvēki, ka pieraduši, ka no rīta uz galda ir uzlikts plāns un tad viņš jāizpilda, pilnīgi vienalga, kā viss pārējais notiek. Tagad ir savādāk, tagad mums pašiem ir jāatbild ar savu maku, savu laiku, jāizvērtē arī savi spēki. Nu, pašam viss jāizdomā, neviens neko priekšā neteiks. Man liekas, ka tieši tas jaunajai paaudzei ir liels pluss, ka mēs uzreiz esam spējīgi uzņemties atbildību un nav vajadzīgs neviens, kas mūs stingri vada un saka priekšā, kas jādara un kas jādomā.

Sabiedrībā gan iesakņojusies tā attieksme: “Ai, vai tad vajag, vai ir vērts?” Man tomēr liekas, ka ja cilvēks, neskatoties uz savu vecumu, ir atradis to, kas viņam patīk, maizi viņš vienmēr nopelnīs. Labāk mums iedrošināt vienam otru!

Vai ir izveidojusies arī sadarbība ar Kocēnu novada pašvaldību?

Jā, divus gadus ir bijusi sadarbība tieši pārstrādes jomā – viņi mums sezonāli ir iznomājuši telpas un ļāvuši darboties pašvaldībai piederošajās telpās. Tur bija ūdens un visas citas mums nepieciešamās komunikācijas, par to jāsaka pašvaldībai paldies. Cita veida sadarbība gan nav, lai gan mēs esam mēģinājuši runāt. Tas gan arī jāsaprot, ka viena lieta ir tā, ko mēs gribam, bet jāsaprot arī tas, ko pašvaldība var reāli atļauties, kādi ir tās resursi un iespējas.

Šad tad gan gadās situācijas, kas ir absurdi sarežģītas, piemēram, mums vajag pārvilkt elektrību pāri ceļam, bet visas tās birokrātijas un iesaistīto pušu dēļ tas izmaksātu pie 35 tūkstošiem eiro. Tad jau labāk zemi nopirkt kādā izdevīgākā vietā.

Šobrīd mēs meklējam vietu jaunas fabrikas celšanai, kurā mēs pārstrādāsim krūmcidonijas, jo pēc mūsu aprēķiniem pēc trim gadiem ražas apjoms būs tā audzis, ka vairs nespēsim visu pārstrādāt. Fabriku mēs gribētu būvēt tepat, Vaidavā, taču ja dažādu apstākļu dēļ tas būs pārāk dārgi un neizdevīgi, būs jādomā cits risinājums. Zinu, ka citās pašvaldībās un valstīs šādos gadījumos uzņēmējiem, kas gatavi veidot jaunas darba vietas un līdz ar to maksāt nodokļus, piedāvā zemi ar visām komunikācijām.

Varbūt ir vēl kādi nākotnes plāni?

Nē, dzīve ir īsāka, nekā mums šķiet un laiks paskrien tik ātri, ka esmu sapratis, ka jākoncentrējas tikai uz vienu lietu, šajā gadījumā krūmcidonijām. Tām esam dibinājuši biedrību, lai šo augu liktu priekšā un teiktu, ka šis ir tas augs, ar kuru mēs iesim konkurēt pasaulē. Tas ir mūsu mērķis, un gribam pārstrādāt tieši krūmcidonijas, tāpēc arī fabriku gribam celt tādu, kas būs piemērota tieši šo augļu pārstrādei.

Šo gadu laikā jau esam specializējušies uz audzēšanu un apkopojuši gan savu, gan citu pieredzi. Pašlaik mēs jau semināru un konsultāciju veidā mācām citiem audzētājiem, kuriem ir interese, kuri ir tie grābekļi, uz kuriem nekāpt un kā vajadzētu darīt.

Tagad mēs ejam jau tālāk un pirmie divi gadi pārstrādē ir veiksmīgi pavadīti, bet nu tas ir tādam apjomam, kāds ir šodien, un varbūt būs vēl rīt, bet pavisam drīz tie būs jau daudz lielāki. Cidonijas lielās platībās ir sastādītas ne tikai mums, bet visā Latvijā. Es gan no tā nebaidos un uz to skatos tikai pozitīvi, jo šādā gadījumā mums beidzot varētu rasties pietiekamā apjomā vismaz viens auglis pa visu Latviju, kuru mēs varam eksportēt pat uz Poliju, nevis visu no turienes ievest. Upenes, zemenes, ķiršus, vīnogas, ābolus – jebko Polijā izaudzē ātrāk un vairāk, tā vienkārši ir. Tas ir gan klimats, gan teritorija, gan cilvēku skaits un valsts struktūra. Ņemot vērā visus šos apstākļus, mēs nevaram ar šīm kultūrām konkurēt, bet ar krūmcidoniju mēs jau šobrīd varam konkurēt ar jebkuru valsti pasaulē.

Mēs savus spēkus un nākotni gribam ieguldīt tieši šajā pārstrādē nevis būvēt gaisa pilis, bet vienkārši audzēt un pārstrādāt cidonijas. Aicināt arī citus audzēt, lai pārstrādes fabrika jau zina, ka viņai būs tas noiets. Arī pašiem visu izaudzēt būtu utopiska doma, mums jāsadarbojas. Ja mēs esam vairāki kopā, mums tie resursi ir krietni lielāki un katrs saimnieks, vienalga vai viņam ir 0,5, 5 vai 50 hektāri, par savu lauku rūpēsies.

Cik lauksaimnieku ir jūsu biedrībā?

Biedrībā mēs pašlaik esam 16 dalībnieki, bet daļa no viņiem ir arī pārtikas pārstrādātāji un viens kooperatīvs, bet pārējie ir lauksaimnieki. Lielākoties esam Vidzemnieki, kas skaidrojams ar to, ka Vidzemē vispār augļu kultūras ir visattīstītākās. Mums gan klimats, gan reljefs un nelielie zemes gabali ir piemēroti augļkopībai.

Biedrībā neesam gājuši uz kvantitāti, tur ejam tikai ar ražu, bet visādā citādā ziņā mūs interesē kvalitāte. Labāk lai mums ir mazāk biedru, bet kuri ir aktīvi, ar iniciatīvām, un darīt griboši, nekā ja mums būs pāris simti biedru, kurus mēs pat nekad nebūsim satikuši.

Mēs esam salīdzinoši jauna biedrība un vēl nevaram runāt par lieliem padarītiem darbiem, bet stratēģiskie mērķi mums ir nosprausti un tas mehānisms ir palaists. Domāju, ka tuvākajos gados mums būs gan analīzes, gan cita informācija, kas mums, nozarē strādājošajiem, būs nepieciešama. Tā būs pieejama nevis tikai vienam zemniekam, bet noteikti visiem biedrības zemniekiem un arī noteikti visiem tiem, kas vērsīsies biedrībā pēc palīdzības.

 

Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem.

Mūsu partneri