Valmieras Ziņas

Artis Ločmelis: sports ir tīras emocijas

Ar šādiem vārdiem valmierietis ARTIS LOČMELIS apraksta savu motivāciju nodarboties ar sportu.  Ar orientēšanās sportu un distanču slēpošanu viņš ir saistīts jau trīsdesmit trīs gadus.

Kas tevi motivēja sākt nodarboties ar šiem sporta veidiem?

Patiesībā motivācija arvien zūd. Kādreiz bija daudz lielāka, bet tagad tas ir vienkārši mans dzīvesveids. Sports ir tīras emocijas. Manā uztverē vienkārši nesamākslota dzīve, ko tu izbaudi tajā brīdi, kad  piedalies. Ja tā ir uzvara, tad tā ir uzvara, ja pēdējā vieta, tad pēdējā vieta. Tā var būt bauda par skaistu vietu, skaistu apvidi, skaistu mežu vai skaistu slēpošanas distanci. Tās ir tīras emocijas. Tādas teatrālas un nedaudz samākslotas ir, bet viss ir no dzīves.

Nozīmīgākie panākumi?

Sestā vieta individuālajā vērtējumā Baltijas čempionātā orientēšanās Latvijas izlases sastāvā. Neatceros, kad tas bija, laikam 2007. gadā. Vēl – uzvara Latvijas čempionātā ar Burkānciema komandu orientēšanās stafetē 2002. gadā. Mēs tajos gados baigi uz to gājām. Tā visu laiku nesanāca, nesanāca, un tad vienu gadu izdevās.

Kādas izjūtas palikušas prātā, kad startējāt Latvijas vai Baltijas mēroga sacensībās?

Tās ir kaut kādas citas emocijas. Vēlme cīnīties, vēlme uzvarēt vienmēr pastāv. Kādreiz, kad skrēju uz rezultātu, tas bija galvenais. Rezultāti jau vienmēr ir tas baigais dzinulis, vienmēr gribas uzvarēt.

Lielākā kļūda kādu izdarīji sacensībās?

Lielākā kļūda bija pusaudžu gados. Tad jau bija normāli izskriet ārā no kartes, un tad pazust uz stundām trijām. Tas man noteikti stāv prātā, ka tādi gājieni bija pāris reizes. Slēpošanā gadījās kļūdas ar slēpju sagatavošanu, kad tu brauc, brauc un saproti, ka neiet tās slēpes. Bet tā jau gadās, nav baigā kļūda. Tā var katram gadīties. Čaļi pat olimpiādē sūdzas, ka viņiem slēpēs neiet. Ko tad mēs tur vispār, pilsoņi no Burkānciema.

Par ko domā, ka nevari atrast kontrolpunktu orientēšanas sacensībās?

Es vienkārši orientējos. Nav jau tā, ka tu vienkārši hopā un atrodi punktu. Tu domā par to, ko tu vienkārši domā. Tā ir tāda mača situācija. Tin filmu atpakaļ. Dažādi scenāriji, kā labot savu kļūdu. Parasti cenšas pagriezt vienu divas minūtes atpakaļ, ko es darīju, ko es izdarīju nepareizi. Īsāk, tad, kad es nevaru atrast, tad es meklēju kļūdas. Kur bija tā atslēgas vieta, kāpēc es kaut ko izdarīju nepareizi. Vai tas bija pirms simts metriem vai pirms divsimt.

Kura teritorija Latvijā ir vissarežģītākā sacensībām?

Tāda viena varbūt nav. Ir dažādas ar savām īpatnībām. Bet noteikti tāda ļoti prasīga teritorija ir Branta apvidus – starp Smilteni un Raunu, kas prasa maksimālu koncentrēšanos. Arī Pierīgā ir tāds mikro reljefs, ko sauc par Bungu kalnu. Tas ir Rīgai otrā pusē uz Jūrmalas pusi. Uzskatu, ka tas ir pasaules čempionāta cienīgs apvidus. Daudzas sīkas detaļas un tāds baigais raibums.

Kura ideja bija veidot sporta klubu Burkānciems un Co.?

Tā ir mūsu trenera Māra Strautnieka iniciatīva tālajā 1985. gadā ar mērķi uztaisīt klubiņu, lai visiem būtu forši kopā dzīvot, trenēties un baudīt šo sporta veidu. Orientēšanas ir tāds ģimenisks, kluba sporta veids.

Kāda bija un tagad ir tava loma klubā?

Kādreiz es biju tikai maza “skrūvīte”. Klubā mēs ar čaļiem darbojāmies. Taču varētu teikt, ka esmu viens no iniciatoriem, lai klubs darbotos aktīvāk un palīdzētu jauniem sportistiem augt savā meistarībā. Tagad kluba mērķis varētu būt – veicināt sportisko izaugsmi jaunajiem talantiem.

Kādu nākotni vēlētos redzēt sporta klubam?

Sapnis ir izveidot foršu, klasisku klubu piramīdu, kur ir gan “švakais” gals, gan augsto sasniegumu gals. Ceram, ka ar laiku mums būs elites sportisti, kas spēj konkurēt Latvijas mērogā un skrien Latvijas izlasē. Taču nav mērķis viņus salasīt kaut kur no malas. Ir mērķis, ka pie tā pamazām nonākam paša spēkiem, palīdzot augt tiem, kas to dara pašlaik – jaunajiem talantiem.

Ko ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlas nodarboties ar orientēšanos?

Šitais ir baigā filozofija. Vienkārši dariet to. Tie, kas nav to pamēģinājuši, dariet to. Jo tā ir kustība dabā, dialogs ar dabu. Kad esi dabā, nekas cits neeksistē. Tur esi tu un mežs, un viss notiek. Tas viss aizrauj. Tā ir slimība un atkarība reizē.

Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem.

Mūsu partneri