Valmieras Ziņas

Armands Tripāns: Nepazust sportā, sajust pasauli

Lasīšanas laiks: 4 min

“Smart lunch” vieslekciju programmas ietvaros 12.martā Vidzemes Augstskolā ar tematu „2018. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Phjončhanā no cita skatupunkta” uzstājās Latvijas televīzijas žurnālists, režisors un producents Armands Tripāns.

Sarunas ievadā Armands Tripāns atklāja, ka viņa bērnības sapnis nav bijis kļūt par žurnālistu. Vēl joprojām viņš uzskata, ka šajā profesijā vēl nav neko ievērības cienīgu sasniedzis. Pagaidām nav tapis neviens darbs, ar kuru žurnālists būtu apmierināts. Taču viņš dara šo darbu, jo tas viņam patiesi patīk,

un galvenā motivācija ir “izsalkums pēc izaicinājuma”.

Kā uzskata Armands, svarīgākie darbi viņa karjerā ir filmas par diviem leģendāriem sportistiem – basketbolisti Uļjanu Semjonovu un hokejistu Helmutu Balderi. Žurnālists atklāja, ka pēc Rio olimpiskajām spēlēm, kas bija ceturtās viņa karjerā, Armandam zudusi motivācija darboties šajā profesijā, jo šķitis, ka viņš ir sasniedzis augstāko punktu. Taču viņš radis jaunu motivāciju, jo vēlas pabeigt filmu par vieglatlēti Lauru Ikaunieci-Admidiņu, ko sācis veidot no Rio olimpiādes un noslēgs ar spēlēm Tokijā.

Līdz 20 gadu vecumam Armanda Tripāna dzīve bija saistīta ar profesionālo hokeju. Junioru izlasē viņa maiņas biedri bija Lauris Dārziņš un Mārtiņš Karsums. “Sports mani norūdīja. Man nebija jautājuma skolā, ko darīt turpmākajā dzīvē. Es skaidri zināju, ka pēc sportista karjeras beigām gribu kļūt par treneri. Esmu absolvējis Sporta pedagoģijas akadēmiju, taču savā profesijā neesmu strādājis nevienu dienu. 20 gadu vecumā es sapratu, ka turpmākajā dzīvē vēlos pilnvērtīgi redzēt pasauli.

Kā hokejists es biju apceļojis daudzas valstis, taču neko vairāk par viesnīcu, ģērbtuvi un ledus halli nebiju redzējis. Arī vasaras tika pavadītas treniņnometnēs, nevis ar draugiem pludmalē vai brīvdabas koncertos. Es nevēlējos pazust sportā, es gribēju sajust pasauli,”

stāsta Armands.

Viņš atzīst, ka sportista pieredze tomēr ir ļoti noderīga arī žurnālista karjerā.

“Sports man ir iemācījis, ka viens neesi cīnītājs. Sportā komandai ir lielākā vērtība. Tāpat arī savā darbā lielākās veiksmes esmu piedzīvojis, strādājot komandā. Lai izdotos sižets vai filma ir jābūt blakus cilvēkiem, kas palīdz un arī atklāti pasaka, ja rezultāts ir galīgi “garām””,

uzsvēra Armands.

Žurnālista karjerā Armands Tripāns ir apmeklējis 42 valstis, informējot par dažādiem sporta notikumiem, taču olimpiskās spēles nelīdzinās nevienam no tiem. Varbūt vienīgi mūsu Dziesmu svētkus pēc emocionālā pacēluma varētu pielīdzināt šim lielajam sporta notikumam. Savukārt sportistiem olimpiskās spēles ir brīdis, kam tie gatavojas četrus gadus, bet tikai daži no viņiem sasniedz augstāko virsotni un var pateikt, ka ir labākie visā pasaulē.

Armands Tripāns uzskata, ka jebkurš olimpietis ir pelnījis cieņu, pat, ja viņš nesasniedz pašu augstāko virsotni. Reti kurš no mums var pateikt, ka ir 30 vai 40 labākais pasaulē savā jomā, tādēļ būtu jānovērtē jebkura sportista paveiktais un nevienam nav tiesību viņus dēvēt par olimpiskajiem tūristiem.

Armands novērojis, ka olimpiādē sportisti kļūst atvērtāki un ievainojamāki, tādēļ žurnālistiem ir jābūt ļoti delikātiem. Taču vienlaikus tas dod iespēju sagatavot labus sižetus, kas atklāj sportista personību un olimpisko spēļu gaisotni.

Armands Tripāns arī nodemonstrēja vairākus video sižetus, kas atklāja, cik intensīvs darbs ir olimpisko spēļu atspoguļošana. Salīdzinājumam, Latvija televīzija uz Phjončhanas olimpiskajām spēlēm nosūtīja tikai 12 cilvēku komandu, tikmēr ASV mediju delegācija ieradās Dienvidkorejā ar trim lidmašīnām. Taču Armandam saspringtais darba ritms olimpiādes laikā nav licies par grūtu, lai gan dažkārt nācies negulēt pat 42 stundas pēc kārtas. Līdzīgi kā sportistiem, arī sporta žurnālistiem olimpiāde ir pacēluma punkts karjerā, kad prāts un ķermenis mobilizējas, lai sasniegtu vislabāko rezultātu. Atgriežoties Latvijā, Armandam bijis grūti adaptēties parastajam darba ritmam, un Rīga šķitusi pavisam tukša, salīdzinot ar Dienvidkoreju, kur cilvēki un automašīnas uz ielām ir daudz vairāk.

Uzrunājot studentus, žurnālists salīdzināja sportu ar dzīvi.

“Nevienam jūs pēc augstskolas nebūsiet vajadzīgi, pat ja mācīsieties izcili. Gan sportā, gan dzīvē panākumus nosaka tas, cik ļoti jūs vēlaties sasniegt savu mērķi – iegūt sapņu darbu, nopelnīt “piķi” u.t.t. Taču atcerieties, jūs vienmēr būsiet uzvarētāji, ja darīsiet darbu, kas jums patīk, bet jūs vienmēr būsiet zaudētāji, ja darīsiet kaut ko, kas jums nepatīk, tikai naudas dēļ.”

Aktuālais jautājums

Vai 2024. gads Jums būs veiksmīgāks par 2023. gadu?

Paldies par balsojumu
Jūs jau esat nobalsojis!
Lūdzu izvēlieties variantu!

Piedalies satura veidošanā

Tavā apkārtnē ir noticis kas interesants? Vēlies, lai mēs par to uzrakstām?

Iesūti, un mēs to publicēsim!

iesūtīt rakstu

Mūsu partneri